Iesaki rakstu:

DzÄ«vÄ“ vairums cilvÄ“ku negrib ticÄ“t un netic ļaunumam, kas ar viņiem var notikt. Mani šÄ« ilÅ«zija nemaldina. Mums ir jābÅ«t gataviem uz visu, kuru katru acumirkli.(PÄ“teris Supe)

Priekšvārds

Publiskajā telpā dažreiz izskanÄ“jis vÄ“rtÄ“jums par mÅ«su valsti kā „nozagtu”, un šÄ«s nozagšanas izmeklÄ“šanai bez Ä«pašÄm sekmÄ“m savulaik pievÄ“rsusies pat Saeima[i].

Manuprāt, valsts nozagšana nav sākusies tikai pÄ“dÄ“jā laikā, bet gan notiek pretÄ“js process – mÄ“s pakāpeniski atgÅ«stam nozagto valsti. ApmÄ“ram pirms četriem gadu desmitiem, ikdienā apmeklÄ“jot cīņu vietas un pieminekļus, domājot par Latvijas valsti un tās aizstāvjiem, par kuriem klusÄ“ja vai meloja oficiālie plašsaziņas lÄ«dzekļi, apzinājos, ka valsts nolaupÄ«šana (kas krimināltiesiskā izpratnÄ“ atbilst slepenai vai atklātai zādzÄ«bai vai laupÄ«šanai)[ii] bija notikusi 1940. un tam sekojošajos gados, kad tika atņemtas galvenās tiesÄ«bas un brÄ«vÄ«bas: uz Ä«pašumu, arÄ« dzÄ«vÄ«bu, personas brÄ«vÄ«bu un neaizskaramÄ«bu, taisnÄ«gu tiesu, vÄ“lÄ“šanu tiesÄ«bas un vārda brÄ«vÄ«ba. Valsts bija nolaupÄ«ta, par to nerunāja un neļāva šo nolaupÄ«šanu novÄ“rst.

Sapratne par valsts nolaupÄ«šanu radÄ«ja vÄ“lÄ“šanos uzturÄ“t valsts ideju, apceļojot dzimto zemi, rÅ«pÄ“joties par dabas un kultÅ«rvÄ“sturiskajiem objektiem, godinot priekštečus, runājot un diskutÄ“jot ar dažādu uzskatu cilvÄ“kiem, izplatot informāciju par faktiem, aizstāvot patiesÄ«bu un pretojoties netaisnÄ«bai, lai novÄ“rstu valsts nolaupÄ«šanu. Rezultātā izdevās atgÅ«t lielu daļu no nolaupÄ«tās valsts, taču šis process vÄ“l nav beidzies un, papildus nolaupÄ«šanas nepieļaušanai ikdienā, jāpalÄ«dz valstij atbrÄ«voties no komunistiskā režīma mantotām un koruptÄ«vām iezÄ«mÄ“m, kuru dēļ nav atgÅ«ta valsts daļa vai turpinās tās nolaupÄ«šana.

Katram ir sava Ä«paša pieredze. Es nepiekrÄ«tu ne Latvijas, ne Eiropas norakstÄ«šanai, “birku” karināšanai vai priekšlaicÄ«gai kapakmeņu velšanai, bet par lietderÄ«gāku uzskatu problÄ“mu izpÄ“ti un novÄ“ršanu. Tā kā piedalÄ«jos valsts neatkarÄ«bas atgÅ«šanā, kā arÄ« virzu krimināljustÄ«cijas reformu un ar visiem iespÄ“jamiem lÄ«dzekļiem aizstāvu Satversmei atbilstošu tiesu varu, tostarp jau ilgāk kā piecpadsmit gadus tiesneša statusā, tad savas pārdomas un ieteikumus par man un vÄ“l vismaz dažiem cilvÄ“kiem aktuālajiem valsts teritorijas un tiesu sistÄ“mas, kā arÄ« krimināljustÄ«cijas sfÄ“rā ietvertiem iekšÄ“jās drošÄ«bas jautājumiem tālāk izklāstÄ«šu rakstos ar kopÄ“jo virsrakstu “Valsts nezagšana”, kas aptver gan valsts nolaupÄ«šanas nepieļaušanu, gan nolaupÄ«tās valsts atgÅ«šanu dažās konkrÄ“tās jomās.

1. daļa. Sapņa par Abreni satversmÄ«ba

Valsts nolaupÄ«šana visuzskatāmāk un tieši vÄ“rojama situācijā ar Abrenes apvidu, par kura atdošanu Aigars KalvÄ«tis, Satversmes tiesa u.c. tiek lamāti. Šai lamāšanai un viedoklim par Abrenes galÄ«gu atdošanu Ä«sti nepiekrÄ«tu[1].

Citur pasaulÄ“ vÄ“l vairāku valstu agrākās teritorijas pārvalda Krievija, taču tikai Japānai un Ukrainai ir oficiālas pretenzijas. Citu valstu – Vācijas, Somijas, Ķīnas un Igaunijas – sabiedrÄ«ba apzinās situāciju, pieļauj attiecÄ«go teritoriju atgÅ«šanu nākotnÄ“, atceras ar tām saistÄ«tos jautājumus, taču konkrÄ“tas atgÅ«šanas darbÄ«bas neveic, tomÄ“r atvÄ“lot lÄ«dzekļus palÄ«dzÄ«bai šÄ«m teritorijām un pievÄ“ršot uzmanÄ«bu to attÄ«stÄ«bai. PÄ“c Otrā pasaules kara radies Krievijas un Ķīnas konflikts par Ženbao u.c. salām gan ir atrisināts par labu Ķīnai.

Tādēļ izklāstÄ«šu savu viedokli un ieteikumus, kādēļ arÄ« mÄ“s saglabājam Abrenes apvidu, taču šajā ziņā nozÄ«mÄ«gi ir vismaz pieci nosacÄ«ti atsevišÄ·i aspekti.

Pirmkārt, militāra darbÄ«ba pašlaik nedotu ilgtermiņa labumu, tādēļ to sÄ«kāk neapskatÄ«šu.

Otrkārt, ir iespÄ“jama saimnieciska un politiska virzÄ«ba. LÄ«dzÄ«gi citu Krievijas robežvalstu rÄ«cÄ«bai, arÄ« Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbÄ«bas programma Eiropas KaimiņattiecÄ«bu instrumenta ietvaros[2] vai tamlÄ«dzÄ«gi pasākumi varÄ“tu bÅ«t starp lÄ«dzekļiem, kas veicina vÄ“lamo attÄ«stÄ«bu abpus robežai, gan atceroties par izvairÄ«šanos no negatÄ«vām sekām.

Abrenes apvidus sakārtošanai tiešÄm bÅ«tu nepieciešami lieli ieguldÄ«jumi, taču tie vajadzÄ«gi arÄ« tagad esošo pierobežas apvidu uzturÄ“šanai, depopulācijas novÄ“ršanai[3]. Šim mÄ“rÄ·im varÄ“tu labāk izmantot Latvijas iestāžu rÄ«cÄ«bā esošos resursus un godÄ«gi izturÄ“ties pret jau esošajiem valsts, arÄ« Latgales iedzÄ«votājiem, pret kuriem konkrÄ“tos gadÄ«jumos tiek realizÄ“ta pretrunÄ«ga un nodevÄ«ga tiesÄ«bpolitika[4]. Protams, “mÅ«sÄ“jos tas nebaida”, un savu valsti cenšamies atbrÄ«vot no komunistiskā režīma mantojuma iestāžu darbÄ«bā, taču nenosvÄ“rtos prātos “it kā” valsts vai tautas vārdā realizÄ“ta netaisnÄ«ba var radÄ«t negatÄ«vu reakciju pret valsti. TāpÄ“c jau tagad jādara viss iespÄ“jamais pÄ“c labākās apziņas, pret visiem jāizturas taisnÄ«gi, bet savÄ“jie jāatbalsta.

ArÄ« 1919.gadā Latvijas neatkarÄ«bai atbalsts uzreiz nebija visaptverošs un pašsaprotams, tas tika iegÅ«ts cīņas un pieredzes rezultātā. TaisnÄ«ga, ekonomiski un tiesiski pamatota valstiskā attieksme pret iedzÄ«votājiem un dabas resursiem ir svarÄ«ga visur, arÄ« un jo Ä«paši pierobežas reÄ£ionos, lai ilgtermiņā ne tikai veicinātu attÄ«stÄ«bu, bet vispār saglabātu vÄ“l palikušo valsti ne tikai teritorijas, bet arÄ« iedzÄ«votāju izpratnÄ“, atgÅ«stot svārstÄ«go valsts varu.

Treškārt, ar Abrenes jautājumu saistÄ«ta dažāda emocionālā pieredze. Personiskāk to uztver tie, kuriem tuvinieki un/vai citi zināmi cilvÄ“ki dzÄ«vojuši, strādājuši un (kā mans tÄ“vocis) cÄ«nÄ«jušies ZiemeļlatgalÄ“ un konkrÄ“ti Abrenes apvidÅ«. Taču mani radi ir cÄ“lušies arÄ« no citiem apvidiem un nevienas teritorijas vai izcelsmes iedzÄ«votāji nav a priori labāki vai sliktāki, visur ir ne tikai “svÄ“ts mantojums”, bet arÄ« savas grÅ«tÄ«bas.

ZiemeļlatgalÄ“ jau vismaz no NeatkarÄ«bas kara laika ir senas dažādu tautÄ«bu partizānu cīņas tradÄ«cijas, kas pierāda iespÄ“jamu latviešu, krievu, ebreju, pat vācu un poļu integrāciju uz valsts neatkarÄ«bas pamata. TomÄ“r pagājušÄ gadsimta četrdesmitajos gados pÄ“c 1944.gada 22.augusta Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija “lÅ«guma” Krievijai un tās sekojošÄs piekrišanas pieņemt Abrenes pilsÄ“tu un sešus apriņķa pagastus šajā senās latgaļu Atzeles zemes daļā cīņa pret okupantiem saprotamu iemeslu dēļ bija koncentrÄ“ta uz iespÄ“jamo pretestÄ«bu vispār, bez kuras nebija iespÄ“jama nekāda nolaupÄ«tās teritorijas atgÅ«šana, un nacionālie partizāni bāzÄ“jās uz rietumiem no tagadÄ“jās robežas, kur bija vairāk iespÄ“jams atbalsts.

ArÄ« vÄ“lāk Abrenes jautājums galvenokārt apstrÄ«dÄ“ts un raksturots Saeimā un pie tās, Satversmes tiesā RÄ«gā un plašsaziņas lÄ«dzekļos, nevis pašÄ AbrenÄ“ un uz vai aiz tagadÄ“jās Latvijas robežas.

Var secināt, ka atsauces uz Abrenes apvidu sabiedrÄ«bas apziņā vairāk saistÄ«tas ar retoriku un nav tik emocionāli jÅ«tÄ«ga praktiska problÄ“ma kā, piemÄ“ram, Dāvida Garedžas alu klosteru komplekss[5] uz Gruzijas un Azerbaidžānas robežas, kur pÄ“c Azerbaidžānas robežsargu kādu laiku Ä«stenotās robežpārejas slÄ“gšanas gruzÄ«nu aktÄ«visti protestÄ“ja ne tikai pie parlamenta, bet arÄ« devās pāri robežai uz Azerbaidžānas pusÄ“ esošo kompleksa daļu un tur uzturÄ“jās, skaidri paužot savu nostāju un apliecinot šÄ«s teritorijas nozÄ«mÄ«gumu.

Ceturtkārt, jāpievÄ“ršas tiesiskajam aspektam, kurā svarÄ«gs ir Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 (“RobežlÄ«guma lieta”).

SalÄ«dzinoši nedaudzās valstÄ«s konstitucionāli ir nostiprināta valsts robeža. Šajā ziņā RobežlÄ«guma lietā vieglāk bÅ«tu bijis ar detalizÄ“tāku Satversmes tekstu – kā Kambodžas konstitÅ«cijā ar atsauci uz karti[6] vai Ugandas konstitÅ«cijā ar robežas novietojuma aprakstu[7].

TomÄ“r uzskatu, ka Satversmes tiesas spriedums RobežlÄ«guma lietā nav neatgriezenisks attiecÄ«bā uz Abrenes apvidus piederÄ«bu. SvarÄ«gi ir atcerÄ“ties, ka RobežlÄ«guma lietas priekšmets bÅ«tÄ«bā bija robežlÄ«guma un tā ratifikācijas likuma nenodošanas tautas nobalsošanai tiesiskums, par ko RobežlÄ«guma lietas sprieduma 43.4.punktā tika secināts, ka valsts robežas ir grozāmas, bet Latvijas pilsoņu kopuma kompetencÄ“ ir tikai “latviešu vÄ“sturiski etnogrāfisko apgabalu vienotÄ«bas” grozÄ«šana, bet 43.6.punktā – ka citu teritoriju (arÄ« Abrenes apvidus, kuru Satversmes tiesa uzskata par “jauniegÅ«tu”, nevis Latgales vai Vidzemes teritoriju) robežu izmaiņas ar starptautiskajiem lÄ«gumiem var apstiprināt Saeima.

Problemātiska ir arÄ« suverenitātes pār Abreni realizÄ“šana. Pat Satversmes tiesas juridiskā izsmalcinātÄ«ba neļauj panākt tās nolÄ“mumu bezierunu globālu respektÄ“šanu un pat ja tā un/vai valdÄ«ba RobežlÄ«guma lietā bÅ«tu rÄ«kojušÄs citādi, tad esošÄ situācija de facto automātiski neuzlabotos, jo praktiski panākt Latvijas suverenitāti pār Abrenes apvidu diez vai tuvākā laikā izdotos. Un otrādi, Abrenes apvidus nosaukšana par “jauniegÅ«tu teritoriju” RobežlÄ«guma lietā nenozÄ«mÄ“ atteikšanos arÄ« no citām “jauniegÅ«tajām teritorijām”, tostarp iepriekš cariskās Krievijas Pleskavas guberņai piederÄ“jušÄs “Trans-KÅ«kovas” (ar Maksiem, TeležnÄ«kiem un Punduriem).

RespektÄ«vi, spriedums RobežlÄ«guma lietā nenozÄ«mÄ“ mūžīgu un negrozāmu atteikšanos no kādas Satversmes spÄ“kā stāšanās brÄ«dÄ« Latvijas teritorijā esošÄs daļas. Abrenes apvidus piederÄ«bu var pārskatÄ«t, taču, lai to realizÄ“tu, tik un tā vajadzÄ“s vienoties savstarpÄ“ji un arÄ« ar kaimiņvalsti.

Piektkārt, ir iespÄ“jams tiesiskais risinājums “sapņa par Abreni” saglabāšanai.

Latvijas un Krievijas robežlÄ«gumā nav Ä«sti nodrošināta tā apstiprināšanas procesa laikā Aigara KalvÄ«ša[8] minÄ“tā valsts tiesiskā nepārtrauktÄ«ba ar 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” ar atsauci uz 1990.gada 4.maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarÄ«bas atjaunošanu”, kurā savukārt ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera lÄ«gumu.

Taču uzskatu, ka ir viegli iespÄ“jams un pat vÄ“lams tiešu atsauci uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera lÄ«gumu iekļaut no 2014.gada 22.jÅ«lijā spÄ“kā esošajā Satversmes preambulā, kurā norādÄ«ts, ka 1990.gada 4.maijā atjaunota valstiskā neatkarÄ«ba uz valsts nepārtrauktÄ«bas pamata, bet arÄ« nav citas atsauces šajā ziņā.

Var iebilst, ka Satversmes preambulas pieņemšanas mÄ“rÄ·is bija vÄ“lÄ“šanu kampaņa, ka citi konstitucionālie likumi jālasa kopā ar Satversmi, kā arÄ« ne Satversmi, ne tās preambulu tiesas tāpat Ä«paši neņem vÄ“rā. ŠÄdi iebildumi ir pamatoti, taču smago padomju tiesiskā nihilisma mantojumu var izskaust (par tiesu sistÄ“mu ir atsevišÄ·s stāsts), bet, ja jau Satversmes preambula ir pieņemta, tad to var un vajag izmantot tieši paredzÄ“tiem mÄ“rÄ·iem.

Tādēļ, manuprāt, jādara viss iespÄ“jamais un nav Ä«pašu problÄ“mu papildināt Satversmes preambulu, piemÄ“ram, ar trešo rindkopu kā atsauci uz bÅ«tiskajiem starptautiskajiem lÄ«gumiem Latvijas izveidošanai, tostarp uz 1920. gada Latvijas un Krievijas miera lÄ«gumu. Protams, šÄda Satversmes preambulas redakcija ar patiesu vÄ“sturisku apskatu nebÅ«tu jāsaskaņo ne ar vienu citu valsti, bet nenozÄ«mÄ“tu arÄ« nekādas agresÄ«vas teritoriālas pretenzijas.

Nobeigumā jāsecina, ka Abrenes apvidus atcerÄ“šanās gan publicistikā, gan tiesÄ«bu aktos un konkrÄ“tās darbÄ«bās varÄ“tu palÄ«dzÄ“t ne tikai mÅ«su kaimiņvalsts civilizÄ“šanā, bet arÄ« attÄ«stÄ«ties un veidot politiku mums, un bÅ«tu ar simbolisku nozÄ«mi kā, piemÄ“ram, attiecÄ«bā uz citām teritorijām ArmÄ“nijas Ä£erbonis[9] vai no XVIII gadsimta beigām poļu leÄ£ionu dziesma Itālijā[10]. Neatbalstot Krimas aneksiju 2014.gadā, krievu intelektuāļi tomÄ“r uzskata, ka tās vietā varÄ“ja bÅ«t brÄ«vāka pārrobežu sadarbÄ«ba, kad sabiedrÄ«bas apziņā nebÅ«tu Ä«pašas nozÄ«mes formālajai teritorijas piederÄ«bai, lÄ«dzÄ«gi kā, piemÄ“ram, Elzasas vai Dienvidtiroles gadÄ«jumā. Lai gan arÄ« minÄ“tajā Dāvida Garedžas kompleksa jautājumā ir izteikti priekšlikumi par teritoriju apmaiņu starp Gruziju un Azerbaidžānu, tomÄ“r ieinteresÄ“tā sabiedrÄ«bas daļa Gruzijā pieļauj arÄ« esošo robežas izvietojumu, ja netiks apgrÅ«tināta robežas šÄ·Ä“rsošana un netiks nodarÄ«ts kaitÄ“jums šim kompleksam.

Tā arÄ« mÄ“s varam labāk attÄ«stÄ«t gan savus pierobežas reÄ£ionus, gan saprātÄ«gi palÄ«dzÄ“t Abrenes apvidum, gan burtiski uzturÄ“t mÅ«su valsts tiesisko nepārtrauktÄ«bu, ar Latvijas Republikas Satversmes un tās preambulas palÄ«dzÄ«bu atgādinot par valsts nezagšanu ne tikai katrs savā, bet arÄ« valsts labā.

---

[i] Skat. “Parlamentārās izmeklÄ“šanas komisijas par Valsts nozagšanas pazÄ«mÄ“m un pirmstiesas izmeklÄ“šanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 galaziņojums”. Skat. https://likumi.lv/ta/id/296711-parlamentaras-izmeklesanas-komisijas-par-valsts-nozagsanas-pazimem-un-pirmstiesas-izmeklesanas-kvalitati-kriminalprocesa. SkatÄ«ts 06.06.2019.

[ii] Valsts “nolaupÄ«šanu” (krimināltiesÄ«bu izpratnÄ“) uzskatu par precÄ«zāku apzÄ«mÄ“jumu, tomÄ“r vÄ“sturiskās situācijas dēļ lietošu arÄ« “nozagšanu”, lai gan tieši attiecÄ«bā uz “valsts” nozagšanu tai nav nekādu ar zagšanu un zagļiem kultÅ«rvÄ“sturiski bieži saistÄ«to pozitÄ«vo un lÄ«dzcietÄ«bas konotāciju, kas vÄ“rojamas, piemÄ“ram, dziesmā “The Fields of Athenry” vai pat SvÄ“tajos Rakstos “Tā Kunga diena nāk tāpat kā zaglis naktÄ«” (1 Tes, 5:2)

---

[1] Lai gan iesaistīto iestāžu vietā būtu rīkojies citādi, bet varbūt tāpēc es un mēs visi atrodamies tajās vietās, kur esam

[2]             Skat. http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/ets_1420/latvijas_krievijas_programma/?doc=20953 . SkatÄ«ts 04.06.2019.

[3]    Pierobežas teritorijās abpus Latvijas un Krievijas robežai – gan Latgales, gan Pleskavas reÄ£ionos – mirstÄ«bas koeficients ir attiecÄ«gajās valstÄ«s augstākais vai viens no augstākajiem.

[4]     PiemÄ“ram, Latvijas valsts tiesÄ«bpolitiski izlÄ“ma zemes reformas gaitā Abrenes apvidus iedzÄ«votāju un to mantinieku zaudÄ“tās Ä«pašumtiesÄ«bas kompensÄ“t ar zemi citur LatgalÄ“. PretÄ“ji tam, kad administratÄ«vajā lietā Nr.A42251504 kādas lielas valsts akciju sabiedrÄ«bas valdes priekšsÄ“dÄ“tājs bez likumā prasÄ«tā Ä«pašÄ pilnvarojuma pieteikuma iesniegšanai vÄ“lÄ“jās tiesÄ«gajām personām ierobežot šÄ«s LatgalÄ“ piešÄ·irtās zemes izmantošanu, tiesa ignorÄ“ja likuma normas par pilnvarojuma nepieciešamÄ«bu un minÄ“tā bagātnieka pieteikumu apmierināja. Citā administratÄ«vajā lietā Nr.A42571907 Augstākā tiesa 2009.gada 18.augusta nolÄ“mumā nepamatoti un prettiesiski atzina latgaliešu valodu par svešvalodu.

[5]    Skat. https://www.svoboda.org/a/29968248.html . SkatÄ«ts 04.06.2019.

[6]   2.pantā. Skat. https://www.wipo.int/edocs/lexdocs/laws/en/kh/kh009en.pdf . SkatÄ«ts 04.06.2019.

[7]     5. panta trešajā daļā un Otrajā pielikumā. Tā struktÅ«ra ir attiecÄ«gi lÄ«dzÄ«ga Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas lÄ«guma par Latvijas un Krievijas valsts robežu 1.pielikumam Skat. https://ulii.org/ug/legislation/consolidated-act/0 . SkatÄ«ts 04.06.2019.

[8] Kalvītis: Piedāvātais robežlīguma projekts stiprinās Latvijas attīstību (2007.gada 17.janvāris), https://www.tvnet.lv/5695167/kalvitis-piedavatais-robezliguma-projekts-stiprinas-latvijas-attistibu . Skatīts 04.06.2019.

[9]    Ar šobrÄ«d Turcijas teritorijā esošÄ Ararata kalna attÄ“lu

[10] “Pieśń Legionów Polskich we WÅ‚oszech” par vardarbÄ«gi pārņemtās Polijas atgÅ«šanu.