Iesaki rakstu:

Vairāki Pietiek lasÄ«tāji ir uzdevuši jautājumu – ko gan uzņēmÄ“ja JÅ«lija KrÅ«miņa grāmatas prezentācijā pirmdien darÄ«ja Lato Lapsa? Vai tiešÄm nopirkts? SaistÄ«bā ar to publicÄ“jam Lato Lapsas sarakstÄ«to uzņēmÄ“ja raksturojumu, kas atrodams jaunajā grāmatā:

„KlātienÄ“ es ar JÅ«liju KrÅ«miņu pazÄ«stams esmu tikai dažus gadus, toties neklātienÄ“ – sen jo sen, kopš deviņdesmito gadu otrās puses, kad sāku veidot pirmos Latvijas miljonāru sarakstus.

Tolaik un vÄ“l daudzus nākamos gadus šis kungs manā skatÄ«jumā iemiesoja visu to sliktāko, kas bija raksturÄ«gs Latvijas bagātāko cilvÄ“ku simtniekam. NekautrÄ«gs savas bagātÄ«bas ekshibicionists – tas vÄ“l bÅ«tu pietiekami maigs un pieklājÄ«gs mana toreizÄ“jā vÄ“rtÄ“juma Ä«ss kopsavilkums.

Taču gāja laiks, trakie deviņdesmitie pagāja, un gadu pÄ“c gada bÅ«tiski mainÄ«jās arÄ« Latvijas bagātāko cilvÄ“ku saraksts un tā figuranti: savu turÄ«gumu lepni un pat aizrautÄ«gi izstādošs miljonārs no normas pamazām kļuva par eksotisku izņēmumu.

„JaunmodÄ«gais” saraksta figurants, kā likums, sāka apgalvot, ka viņam naudas un mantas esot krietni mazāk, nekā bija aprÄ“Ä·ināts kārtÄ“jā TOP 100. TurpretÄ« JÅ«lijs KrÅ«miņš bija un palika pretÄ“jā nometnÄ“ – pie tiem nedaudzajiem, kas uzskata, ka viņi ir nenovÄ“rtÄ“ti, un ir gatavi uz daudz ko, lai pierādÄ«tu savu.

Tā nu, ja ir vÄ“lme uz JÅ«liju KrÅ«miņu kā sava veida fenomenu raudzÄ«ties primitivizÄ“ti, viņu varÄ“tu nedaudz melanholiski uzskatÄ«t par trako deviņdesmito gadu gandrÄ«z vai pÄ“dÄ“jo reliktu, kurš faktiski vienÄ«gais vÄ“l turas pretim laika zobam un nenovÄ“ršamajām pārmaiņām.

Viss, protams, nav tik vienkārši, par ko var pārliecināties ikviens praktiski domājošs cilvÄ“ks, pats sev uzdodot jautājumu – kāpÄ“c arÄ« pašlaik šis daudzu ieskatā balamute, muldonis, pārspÄ«lÄ“tājs joprojām atrodas Latvijas bagātāko cilvÄ“ku vidÅ«? KāpÄ“c viņš nav no tā pazudis reizÄ“ ar citiem hepeningu un pašpublicitātes meistariem?

Ja mÄ“s ticam dvÄ“seļu pārdzimšanas teorijai, atbilde varÄ“tu bÅ«t vienkārša un savā ziņā loÄ£iska – gluži vienkārši JÅ«lijs KrÅ«miņš savā iepriekšÄ“jā eksistencÄ“ ir bijis tāds svÄ“ts cietÄ“js, ka šai dzÄ«vÄ“ ir nopelnÄ«jis iespÄ“ju uzvesties, kā nu vien vÄ“las, un vienlaikus smelt visus dzÄ«ves labumus pilnām karotÄ“m un kausiem.

Savukārt, ja meklÄ“jam racionālākus argumentus, tad droši vien nekas cits neatliks kā pieņemt, ka cilvÄ“kam, kurš vÄ“las dzÄ«vÄ“ sasniegt izcilus panākumus materiālajā jomā, vienÄ«gā veiksmes formula nav bÅ«t tādam pelÄ“cÄ«gam, neizteiksmÄ«gam Dombrovska tipa grāmatvedim.

LÄ«dz ar to man JÅ«lijs KrÅ«miņš ir staigājošs apliecinājums, ka pasaulÄ“ var gluži labi pastāvÄ“t arÄ« miljonārs – pašpuika, kurš pat ļoti cienÄ«jamā vecumā var atļauties bÅ«t viņš pats un ne tikai bez kādām bremzÄ“m uzd... visiem tiem un visam tam, kam nu vÄ“las, bet arÄ« par to atklāti paziņot visiem, kas gatavi klausÄ«ties.

Tā, lÅ«k, manuprāt, ir tiešÄm apskaužama spÄ“ja. Pat vairāk: neslÄ“pšu, ka tieši šÄ« JÅ«lija KrÅ«miņa publiskā reakcija, kas Latvijas sabiedrÄ«bas tikumÄ«gākajā un sirdsšÄ·Ä«stākajā daļā – tajā, kas uzd…šanu valstij un tās apkāšanu un čakarÄ“šanu uzskata par diskrÄ“tu un kaunÄ«gu nodarbi – tika uztverta ar milzÄ«gu sašutuma vilni, manās acÄ«s viņu ir padarÄ«jusi nesalÄ«dzināmi simpātiskāku nekā iepriekš.”