Iesaki rakstu:

Senos laikos cilvÄ“ki, kuri nav varÄ“juši atdot savus parādus, esot likti saucamajā parādu bedrÄ“. Visticamāk, ka tā atradās pazemÄ“, kur neiespÄ«dÄ“ja saule un nebija pieejams svaigs gaiss. Gluži pretÄ“ji – tajā visticamāk valdÄ«ja šausmÄ«ga smirdoņa, jo nav dzirdÄ“ts, ka senie cietumi bÅ«tu aprÄ«koti ar kādām labierÄ«cÄ«bām vai ka senie cietumsargi nÄ“sātu naktspodus. Tāpat nav dzirdÄ“ts, ka nabaga ieslodzÄ«tie tiktu vesti pastaigās vai uz kādu āra tualeti. Protams, šÄdos apstākļos cilvÄ“ka mūžs nebija garš un drÄ«z vien beidzās.

Vārdu sakot, šÄda bedre bija šausmÄ«ga vieta, un bÅ«tu tikai taisnÄ«gi, ja tur nonāktu cilvÄ“ki par smagiem noziegumiem.

Un tā arÄ« bija. Jo parādu bedrÄ“ nenonāca maniaki, zagļi, laupÄ«tāji un slepkavas. Parādu bedrÄ“ nonāca cilvÄ“ki, kuri bija izdarÄ«juši vÄ“l ko briesmÄ«gāku – aizņēmušies naudu un nav bijuši spÄ“jÄ«gi to atdot. Atdot tik, cik paņēmuši, viņi visbiežāk varÄ“tu, bet šiem ļautiņiem bija jāatdod daudz vairāk. Jo aizņēmušies viņi bija no augļotājiem un uz augļiem. MÅ«sdienās tie ir pārdÄ“vÄ“ti par kreditoriem (bankām) un procentiem.

Lieki teikt, ka starp viņiem nebija tādu, kuri varÄ“tu atdot, bet negribÄ“tu. Jo sods bija pārāk briesmÄ«gs. Nabaga cilvÄ“ks darÄ«ja visu, ko spÄ“ja, pārdeva visu, ko varÄ“ja pārdot – gan visu, ko bija iegādājies par aizņemto naudu, gan visu, kas viņam piederÄ“ja pirms tam, bet... ar to bija par maz. Jo summa, kas viņam bija jāatdod, bija daudz, daudz lielāka par summu, kuru viņš bija aizņēmies. Un ar katru dienu tā palielinājās.

Slazds bija aizcirties. DzÄ«ve beigusies. Tagad vienÄ«gā cerÄ«ba bija uz radiniekiem, kuri varÄ“tu nabaga cilvÄ“kam palÄ«dzÄ“t un viņu no bedres izpirkt. Tāda iespÄ“ja bija. Jo augļotājam jau patiesÄ«bā nevajadzÄ“ja cilvÄ“ka nāvi. Augļotājam vajadzÄ“ja izdabÅ«t NAUDU, bet nežēlÄ«gā apiešanās ar parādniekiem bija vajadzÄ«ga, lai nostiprinātu šÄ« “biznesmeņa” autoritāti un varu. Sak, lai nevienam citam neienāktu prātā neatdot...

Toreiz atšÄ·irÄ«bā no mÅ«sdienām augļotāji naudu paši nekala. Tā piederÄ“ja Ä·Ä“niņiem un apgrozÄ«bā bija tik, cik bija. Tādēļ, kad vieni aizņēmÄ“ji atdeva vairāk, nekā paņēmuši, saprotami, ka citiem naudas trÅ«ka. Tās vienkārši nebija. Tā atkal bija pie augļotāja, un vienÄ«gais risinājums, kas cilvÄ“kam atlika, bija atkal aizņemties. Lieki teikt, ka augļošana bija atbalstÄ«ta ar likumu, garÄ«go un laicÄ«go varu. (Tiesa, ne vienmÄ“r un ne visur. Par to – vÄ“lāk.)

Lūk, piemērs.

Ķēniņš izkaļ simt monÄ“tas un iedod augļotājam.

Augļotājs aizdod desmit cilvÄ“kiem katram desmit monÄ“tas uz gadu ar 10% likmi, t.,i. - pÄ“c gada katram jāatdod vienpadsmit monÄ“tas. Visi aizņēmÄ“ji priecÄ«gi, procentu likme nav liela, galu galā viņi to uzskata pat par taisnÄ«gu - arÄ« “labdarim” no kaut kā jādzÄ«vo...

Paiet gads, un visi atnāk atdot parādu ar augļiem. Kad deviņi ir samaksājuši (9x11=99), tad izrādās, ka desmitais ne tikai neko nav nopelnÄ«jis, bet arÄ« no tām desmit monÄ“tām, ko tas aizņēmies, ir palikusi tikai viena. Un kur gan lai viņam bÅ«tu, ja apgrozÄ«bā bija tikai simt, bet deviņdesmit deviņas jau ir atpakaļ pie augļotāja. Šis vÄ«rs nav ne labāks, ne sliktāks par pārÄ“jiem. Vienkārši kārtis tā iekrita. Nākošreiz iekritÄ«s kādam no pārÄ“jiem...

Tad augļotājs ņem nabaga vÄ«ra māju, lopus, bet, ja vÄ“l nepietiek, pārdod viņa bÄ“rnus. Un vÄ«rs vairs nekad viņus neredz. Jā, jā – arÄ« tā ir bijis.

Par lielu nožēlu tā ir arÄ« tagad. Cik daudzi Latvijas cilvÄ“ki nonākuši augļotāju valgos un ir bijuši spiesti emigrÄ“t, pamest savas Ä£imenes, bÄ“rnus, lai nopelnÄ«tu šÄ«s trÅ«kstošÄs desmit monÄ“tas! Laiks, atšÄ·irtÄ«ba dara savu, un daudzi jo daudzi vecāki un bÄ“rni viens no otra dzÄ«ves pazÅ«d. Uz visiem laikiem.

Šodien Latvijā parādu bedrÄ“ var iekļūt (un iekļūst) arÄ« bez parādiem, bez aizņemšanās. Latvijas valsts Ä«steno brutālu genocÄ«du pret tautu, dažādos veidos likdama atdot to, ko tauta nav ņēmusi. Tas ir rekets. Tie ir gan milzÄ«gie starptautiskie aizdevumi ar neatdodamiem procentiem, gan dažādi citi maksājumi, kuriem izgudro dažādus nosaukumus. Visbiežāk tos nosauc par nodokļiem. Daudz un dažādiem nodokļiem. Un izdomā arvien jaunus un jaunus.

Dažreiz reketu iesaiņo pavisam dÄ«vainā veidolā. PiemÄ“ram, nosauc par – ieklausieties tikai – Obligāto Iepirkuma Komponenti! Protams, vidusmÄ“ra pilsonim ir pilnÄ«gi vienalga, kā laupÄ«tājs argumentÄ“ to, ka viņam naudu vajag vairāk nekā pilsonim. Vai par “komponenti”, vai kā citādāk. Atdod! - un viss...

Parasti laupÄ«tājam ir pārsvars pār godÄ«go pilsoni. Jo laupÄ«tājs ir gatavojies laupÄ«šanai, bet pilsonim tā ir negaidÄ«ta. LaupÄ«tājam ir ierocis, nekaunÄ«ba, plāns. Pilsonim nekā no tā nav. Bet valsts pārsvars pār pilsoni ir vienkārši nesamÄ“rāms...

Starp citu, valsts aprÄ“Ä·inātajiem “nodokļiem”, “oikiem”, “nÄ«niem” un citiem maksājumiem ir visas augļotāja taktikas pazÄ«mes – noteiktajos termiņos nenomaksāti, tie aug, un rezultātā cilvÄ“ks var zaudÄ“t visu savu Ä«pašumu, jumtu virs galvas ieskaitot. Un – uzmanÄ«bu! - tas ir situācijā, kad VIÅ…Š NEKO NAV Å…Ä’MIS! Un tas ir bÄ«stams precedents – likt atdot to, ko neesi ņēmis!

Protams, tas ir rekets.

PÄ“c pÄ“dÄ“jiem saņemtajiem elektroenerÄ£ijas rÄ“Ä·iniem es plānoju atteikties no tās pirkšanas lÄ«dzšinÄ“jā ceļā. RÄ“Ä·inu, ka cena 0,92 Eur/kWh ir klaja nekaunÄ«ba. Gan jau atradÄ«šu kādu alternatÄ«vu enerÄ£ijas avotu. Bet es gribu atteikties ne tikai no elektroenerÄ£ijas piegādātāju un ražotāju pakalpojumiem. Es gribu atteikties arÄ« no šÄ«s valsts (pareizāk – valsteles) pakalpojumiem.

Jo runa jau sen vairs nav par cenām. Runa ir par to, ka valsts, kura sākotnēji ir radīta, lai palīdzētu un atvieglotu tautas dzīvi, ir kļuvusi par lielu apgrūtinājumu tai un sarežģī savu pilsoņu dzīvi. Nu sakiet, kam man tāda vajadzīga?!

Un noslēgumā par to, vai viss ir tik drūmi un vai vienmēr tā ir bijis. Vēsture un fakti liecina, ka nē.

Dažādos laikos un dažādās valstÄ«s augļošana ir atzÄ«ta par ārkārtÄ«gi bÄ«stamu noziegumu. Par tik bÄ«stamu, ka augļotājiem draudÄ“jis nāves sods. Un tas arÄ« saprotams – saprātÄ«gs, pat ar viduvÄ“ju saprašanu apveltÄ«ts valdnieks viegli ieraudzÄ«s augļošanas antisociālo, ārkārtÄ«gi bÄ«stamo bÅ«tÄ«bu. Jo parazÄ«tam kļūstot bagātam bez darba, degradÄ“jas pats “darbs – atalgojums” princips. Kad nauda pārstāj bÅ«t par preču un pakalpojumu ekvivalentu, bet kļūst par cilvÄ“ku paverdzināšanas un kontroles rÄ«ku, par varas instrumentu, tad sabiedrÄ«bai nav nākotnes.

Mazliet atkāpšos, bet, iespÄ“jams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ Rietumi bombardÄ“ daudzas Austrumu valstis. Jo, lÅ«k, kas par āķi – tās nevar paverdzināt caur neatdodamiem aizdevumiem. Kad valstij “ieslÄ“gts skaitÄ«tājs” un tā nevar norÄ“Ä·ināties, tā atdod savus dabas resursus. Bet daudzajās Austrumu valstÄ«s valdošÄ reliÄ£ija ir islāms, bet islāms savukārt aizliedz gan aizdot, gan aizņemties naudu uz procentiem. Tas skaitās liels grÄ“ks. Tādēļ tur šÄ« “aizdevumu” taktika “nerullÄ“”, un nākas Ä·erties pie raÄ·etÄ“m un bumbām.

Bet nu atgriežamies Latvijā.

Jāsaka, ka cilvÄ“ku nezināšanas, kÅ«truma, pasivitātes, valsts korumpÄ“tÄ«bas, tās piekoptās tautai klaji naidÄ«gās politikas un daudzu citu iemeslu dēļ mÄ“s esam tur, kur esam, tas ir – bedrÄ“. IespÄ“jams, ka kāds man nepiekritÄ«s. Visticamākais, kāds ierÄ“dnis vai kādas partijas biedrs. Nekas, kad viņš šo amatu vai stāvokli zaudÄ“s, tad nonāks turpat, kur pārÄ“jie, un kļūs solidārs ar tautu. Labāk gan, lai tas notiktu ātrāk, jo kas zina, kāds bÅ«s pārmaiņu formāts...

Kāds bÄ“dÄ«gi slavens cilvÄ“ks ir pateicis frāzi: “Jo sliktāk, jo labāk!”

No ko, atliek viņam tikai piekrist. Valsts un augļotāju savienÄ«ba Latvijā ir radÄ«jusi tiešÄm degradÄ“tu, dzÄ«vei nepiemÄ“rotu vidi, nepanesamus apstākļus. CilvÄ“ki bÄ“g no šejienes. No savas Dzimtenes...Un ne vienmÄ“r tās ir ekonomiskas grÅ«tÄ«bas. Tās var pārvarÄ“t. Viņi bÄ“g no valsts mega nekaunÄ«bas un alkatÄ«bas, korupcijas un netaisnÄ«guma.

Jā, arÄ« citur nav nekāda Leiputrija, bet Latvija, šÄ·iet, ir nonākusi degradācijas lÄ«deros. CilvÄ“ki netic valstij, viņiem nav drošÄ«bas par rÄ«tdienu. Man patÄ«k Dombrovska lieliskā humora izjÅ«ta, kad viņš deklarÄ“ja “Latvijas veiksmes stāstu”. Viņš neapšaubāmi ir viens no galvenajiem Latvijas ākstiem, bet... kā viņi visi – šie āksti - ir apnikuši!

 Kad sliktāk vairs nevar bÅ«t, sāk kļūt labāk. Tikai... vai esam jau sasnieguši bedres dibenu? Vai varÄ“sim pret to atsperties, lai uzsāktu ceļu augšup? Vai spÄ“sim atbrÄ«voties no tiem, kuri mÅ«s gremdÄ“? Tas atkarÄ«gs no mums.