Iesaki rakstu:

Šajā rakstā apskatÄ«sim vienu cienÄ«jamu argumentu par labu pieminekļa (jebkura) aizstāvÄ«bai. Proti, iespÄ“ju, ka piemineklis cilvÄ“kam ir dārgs. Tas, ka cilvÄ“ks nav iepriekš meditÄ“jis tā pakājÄ“ vai rakstÄ«jis par to viedokļrakstus, nebÅ«t nenozÄ«mÄ“, ka pieminekļa vÄ“rtÄ«bas apzināšanās varÄ“tu bÅ«t nelietÄ«ga izlikšanās vai pašapmāns. Tas ir tikai normāli, ja cilvÄ“ks lietu novÄ“rtÄ“ tajā brÄ«dÄ«, kad apzinās iespÄ“ju to zaudÄ“t.

Pieminekļa aizvākšana nav funkcionālas celtnes nojaukšana. Piemineklis nav satrÅ«dÄ“jis lÄ«Ä·is, tas nav ieraksts arhÄ«vā, tas nav akmens vai metāla gabals, vai norobežots lauciņš. Piemineklis ir ar simbolismu piesātināta vieta un lieta, kuras visa bÅ«tÄ«ba ir bÅ«t vairāk nekā tās materiālā realitāte.

ReizÄ“m dzird argumentus, ka “piemineklis nevienam netraucÄ“”. Muļķības. Visa pieminekļa sÅ«tÄ«ba ir kādam traucÄ“t. Ja piemineklis nevienam netraucÄ“, tas nav piemineklis, labākajā gadÄ«jumā tas ir “vides objekts”. Ja piemineklis ir cilvÄ“kam, tad varbÅ«t tas ir pārtapis par nosacÄ«tu kapakmeni, kuru tad atstāj mierā aiz cieņas pret mirušajiem.

Bet dzÄ«vs piemineklis ir tas, kurš kādam traucÄ“. TraucÄ“ kaut vai mierÄ«gi iet pa tukšu telpu un nedomāt par to. BrÄ«vÄ«bas pieminekļa jÄ“ga cita starpā ir traucÄ“t tiem, kas ideju par Latviju neņem nopietni. Tajā dienā, kad Milda “nevienam netraucÄ“s” un goda sardzes vietā bÅ«s saceltas nojumes, zem kurām tirgos telefona vāciņus un kebabus, un nevienam tas nerÅ«pÄ“s, — tajā dienā Mildu droši varÄ“s gāzt gar zemi.

Gan jebkura pieminekļa uzsliešana, gan aizvākšana (ja vien tas jau nav zaudÄ“jis nozÄ«mi) ir rituāls akts, kurā kaut kas tiek apliecināts un vienlaicÄ«gi — kaut kas tam pretÄ“js tiek noliegts. Ja piemineklim ir kaut vismazākā simboliskā nozÄ«me pašreizÄ“jā sabiedrÄ«bā, cilvÄ“kam, kurš apelÄ“ pie pieminekļa nozÄ«mÄ«bas viņa pasaulÄ“, ir jāspÄ“j pieņemt arÄ« citu cilvÄ“ku apgalvojumi par tā paša pieminekļa nozÄ«mi viņu pasaulÄ“.

Nevar apelÄ“t pie tā, ka jums, piemÄ“ram, okupācijas piemineklis ir vectÄ“va nestā upura apliecinājums, bet tajā pašÄ laikā nespÄ“t uzklausÄ«t tos, kuriem šis stabs apzÄ«mÄ“ja Latvijas okupāciju. VÄ“rtÄ«bu arguments darbojas abos virzienos, un konflikts cilvÄ“ku starpā ir tieši par to, ka vÄ“rtÄ«bas, pareizāk sakot, to apliecināšana realitātÄ“, konfliktÄ“ savā starpā.

KamÄ“r nav strÄ«da, tikmÄ“r pastāvošais stāvoklis nevienu neaizskar. Ja neviens par konkrÄ“tu sāpÄ«gu jautājumu nerunā, tas nozÄ«mÄ“, ka cilvÄ“ki ir ar to samierinājušies. PašreizÄ“jais miera stāvoklis normālā pasaulÄ“ vienmÄ“r simbolizÄ“ izlÄ«gumu. Nav svarÄ«gi, ka kaut kur zem pelniem vÄ“l ir pa kādai atsevišÄ·ai kvÄ“lojošai oglÄ«tei. Pieņemt, ka publiskais klusums par jautājumu ir izlÄ«gums, nozÄ«mÄ“ respektÄ“t vairākumu kā strÄ«du izšÄ·Ä«rÄ“ju. Tas nozÄ«mÄ“ respektÄ“t balsu vienlÄ«dzÄ«bu.

CiniÄ·is teiks, ka vairākums ir vienkārši aizņemts ar citām tÄ“mām, bet tas nemaina bÅ«tÄ«bu. JÅ«s esat aizvainots tikai par tām lietām, par kurām neesat aizmirsis savu aizvainojumu. CilvÄ“ka politiskā darbÄ«ba un politiskie strÄ«di vienmÄ“r bÅ«s par ierobežotu jautājumu loku. BrÄ«vā, nemanipulÄ“tā sabiedrÄ«bā tas ir demokrātiski ar vairākumu izvÄ“lÄ“ts jautājumu loks.

Ja vairākums vai skaļākums vÄ“las vai jÅ«tas spiests sākt runāt par pieminekļiem, tad agri vai vÄ“lu nonākam lÄ«dz apgalvojumiem, kuros cilvÄ“ki balstÄ«sies atšÄ·irÄ«gās skalās par to, kas viņiem ir vÄ“rtÄ«gāks un kas mazāk. Tie nav nekādi empÄ«riski dati, kurus mÄ“s varam salikt uz vienas skalas un salÄ«dzināt (lai gan ar to ir jāsāk, meklÄ“jot visām pusÄ“m kopÄ«gas vÄ“rtÄ«bas — šis apcerÄ“jums arÄ« ir mÄ“Ä£inājums to darÄ«t).

Jebkurai strÄ«da pusei šÄdos jautājumos var šÄ·ist, ka otras puses “uzvara” bÅ«s viņiem vÄ“rtÄ«gā nenovÄ“rtÄ“šana. TāpÄ“c jebkāda risinājuma pamatā ir pārliecināšanās, ka abas puses saprot otras puses aizstāvÄ“to vÄ“rtÄ«bu un saprot, ka risinājums prasÄ«s pašam vai otrai pusei kaut ko upurÄ“t. Ja kāda no pusÄ“m neliekas ne zinis par otras vÄ“rtÄ«bu argumentu, tad šÄ« puse apelÄ“t pie pieminekļa vai tā nojaukšanas vÄ“rtÄ«bas nav Ä«sti tiesÄ«ga. Mazliet piedaudzÄ«gi, bet izmantojot analoÄ£iju ar naudu — jÅ«s nevarat apgalvot, ka esat bagātāks, tāpÄ“c ka jums ir X eiro, ja jÅ«s atsakāties uzklausÄ«t, cik eiro ir otrai pusei.

Ne visas pieminekļu vÄ“rtÄ«bas ir pieņemamas. Ja kādam Puškina piemineklis simbolizÄ“ Русский мир ideoloÄ£ijas robežstabiņu un viņš tāpÄ“c grib, lai šis piemineklis paliek neskarts, tad tā ir ar Latvijas valsti un latviešu tautas pastāvÄ“šanu nesavietojama “vÄ“rtÄ«ba”. Nav nekādas atšÄ·irÄ«bas starp šo gadÄ«jumu un tādu, kad cilvÄ“ks patiesi piešÄ·ir piemineklim šo vÄ“rtÄ«bu, bet piesedzas aiz citām, ar Latvijas valsti savietojamām. MÄ“s nevaram precÄ«zi spriest par katra cilvÄ“ka patieso motivāciju, iestājoties par kādu politisku jautājumu, bet mÄ“s varam šo un to nojaust pÄ“c viņa iepriekšÄ“jās rÄ«cÄ«bas.

Iestāšanos pret okupekļa nojaukšanu ar tā saucamo vectÄ“vu piemiņu kā galveno argumentu varÄ“ja cilvÄ“ciski saprast. Proti, individuālā lÄ«menÄ«, kaut vai ņemot vÄ“rā faktu, ka šodienas latviešu vidÅ« ir arÄ«, piemÄ“ram, okupantu, leÄ£ionāru un izsÅ«tÄ«to pÄ“cnācÄ“ji vienlaicÄ«gi vienā personā, lai vai cik grÅ«ti to ir atzÄ«t dažiem tÄ«rradņiem. Taču tad, kad pÄ“c okupekļa nojaukšanas daži vÄ“lÄ“ti politiÄ·i publiski paziņoja, ka okupekļa gāšanu “nekad neaizmirsÄ«s un nepiedos”, viņi paši sevi diskreditÄ“ja, jo parādÄ«ja, ka nav ne cik sapratuši otras puses vÄ“rtÄ«bu argumentu. Ja to nesaprot, pašam tiesÄ«bu uz tādu nav.

Lai atļautos latviešiem okupāciju simbolizÄ“joša pieminekļa kontekstā lietot vārdus “nepiedot” attiecÄ«bā uz latviešu tautu, maigi izsakoties, ir jādzÄ«vo patiešÄm ļoti ierobežotu vÄ“sturisko zināšanu pasaulÄ“. Glorijas Grevcovas gadÄ«jums liecina, ka tāda pasaule eksistÄ“. Nesen gadÄ«jās arÄ« privāti sastapt kādu 34 gadus vecu latvieti, kura izteicās: “Kāda starpÄ«ba, kas tur ar to okupāciju — mÄ“s jau neviens klāt nebijām.” Tiem, kas aktÄ«vi iestājas par tādu simbolu saglabāšanu, kas pavisam objektÄ«vi to atklāšanas brÄ«dÄ« bija rusifikācijas vai okupācijas zÄ«mes, ir jāapzinās, ka viņiem blakus pieminekļa apsardzÄ“ var stāvÄ“t arÄ« “nepiedevÄ“ji” un citi vÄ“stures noliedzÄ“ji.

Tajā pašÄ laikā pieminekļu gāzÄ“jiem jāsaprot, 1) ka pieminekļa viena politiskā loma tā uzstādÄ«šanas brÄ«dÄ« neliedz tam iegÅ«t citu nozÄ«mi konkrÄ“tu cilvÄ“ku dzÄ«vÄ“s un pilsÄ“tvidÄ“ laika gaitā vai pat citu politisku nozÄ«mi tikai tā nojaukt apsvÄ“ršanas brÄ«dÄ« 2) ka pretvalstisku nodomu nedrÄ«kst piedÄ“vÄ“t ikvienam, kas vÄ“ršas pret kāda pieminekļa gāšanu. Ja jÅ«s to darāt attiecÄ«bā uz cilvÄ“ku, kurš ar saviem darbiem ir apliecinājis lojalitāti Latvijai, jÅ«s vienkārši atsakāties ņemt vÄ“rā viņa vÄ“rtÄ«bu argumentu, kas nozÄ«mÄ“, ka jÅ«sÄ“jam arÄ« nav vÄ“rtÄ«bas.