Iesaki rakstu:

Kristus ir augšÄmcÄ“lies! PriecÄ«gas Lieldienas! Jau divtÅ«kstoš gadus mÄ“s cits citu šÄdi sveicam. Kad kaut ko dara tik ilgi, var iezagties pierastÄ«ba, taču šoreiz Ä«stuma elpu Lieldienu sveicienam piešÄ·ir apņēmÄ«ba atjaunot kristÄ«gās Eiropas simbolu – ParÄ«zes Dievmātes katedrāli. Piepeši tas ir ļoti svarÄ«gi franču tautai un daudziem cilvÄ“kiem visā pasaulÄ“, arÄ« Latvijā.

Kristus ir augšÄmcÄ“lies, un katedrāle augšÄmcelsies! Tā nav sajÅ«ta, ar ko cilvÄ“ki lÄ«dz šim dzÄ«voja ikdienā. Lai tautu sirdÄ«s iedegtos tāda apņēmÄ«ba, katedrālei vajadzÄ“ja nodegt. Kā Dievmāte bezspÄ“cÄ«gās šausmās raudzÄ«jās, kā nogalina viņas DÄ“lu, tā cilvÄ“ki noskatÄ«jās, kā uguns posta slaveno katedrāli, un tikai tad pa Ä«stam aptvÄ“ra, cik tā katram personÄ«gi ir svarÄ«ga. Tā ir vienmÄ“r - lai augšÄmceltos, vispirms jānomirst.

Viens no lielajiem dzÄ«ves noslÄ“pumiem ir tas, ka Kristus labprātÄ«gi pieņēma savu mirstÄ«bu un, apskaujot nāvi, satvÄ“ra augšÄmcelšanās svÄ“tlaimi. To vajag ievÄ“rot un apdomāt, jo atstumtÄ«ba, nodevÄ«ba, pazemojumi, sāpes un nāve ir katra cilvÄ“ka dzÄ«ves Ä«stenÄ«ba. ArÄ« mums ir tādi brīži kā krusts, pie kura kaut kas nomirst.

Ja cilvÄ“ks kā augstāko mÄ“rÄ·i meklÄ“ prieku, viņš vienmÄ“r bÅ«s neapmierināts ar savu dzÄ«vi. Krusta mirkļi atnesÄ«s vilšanos un sarÅ«gtinājumu. Kristus meklÄ“ja nevis prieku, bet gan to, kam ir nozÄ«me. Viņš pieņēma mirstÄ«bu un dzÄ«ves traÄ£ismu tādēļ, ka redzÄ“ja tam jÄ“gu.

Kāda gan jēga var būt dzīves traģēdijām? Vai, kad kaut kas dārgs un svēts aiziet bojā, drīzāk nav jājautā, kur bija Dievs? Kad katedrāli aprija liesmas, kur tad bija Dievs?

Dievs bija visapkārt. Vai redzÄ“jāt cilvÄ“kus, kuri tur dziedāja un lÅ«dzās – daudzi tā, kā vÄ“l nekad? Dievs bija starp viņiem, ar viņiem un viņos kā vÄ“l nekad. Vienā traÄ£iskā mirklÄ« viņiem kļuva skaidri salasāms tas, kas ik brÄ«di ir rakstÄ«ts pāri visumam un esamÄ«bai ar tik lieliem burtiem, ka ikdienā tos neievÄ“rojam: Dievs ir dzÄ«vs un tepat lÄ«dzās!

Dieva klātbÅ«tnes atskārsme izgaisināja bezspÄ“cÄ«bu un iedvesa apņēmÄ«bu no jauna uzcelt degošo dievnamu. LaimÄ«gs vai traÄ£isks, mirklis iegÅ«st jÄ“gu tad, kad mÄ“s pamanām, ko tas liecina par dzÄ«vā Dieva klātbÅ«tni. Katrs tādas apzinātÄ«bas mirklis ir maza augšÄmcelšanās, kad varam sajusties, kā atdzimis SvÄ“tā Gara templis.

Kristus pieņēma savu mirstÄ«bu tāpÄ“c, ka tādā ceļā varÄ“ja mÅ«s atbrÄ«vot. Viņš uzņēmās atbildÄ«bu par pasauli un par mÅ«su glābšanu. MÅ«su labad apskāvis nāvi, viņš pieredzÄ“ja godÄ«bas pilnu, ne ar ko nesalÄ«dzināmu augšÄmcelšanas prieku.

Prieks nekad nepieviļ, kad to saņemam kā Dieva dāvanu, nevis pÄ“c tā dzenoties, bet ejot uz mÄ“rÄ·i, kam ir dievišÄ·a jÄ“ga. Tas ir pilnÄ«gs un nesamaitāts prieks. VÄ“lÄ“sim Lieldienās cits citam prieku no jaunas atgriešanās pie AugšÄmceltā Kunga!