Iesaki rakstu:

ReizÄ“m mÄ“s pārāk sarežģīti runājam par vienkāršÄm lietām. Un tad mums šie pašu radÄ«tie sarežģījumi aizsedz skaidru skatu uz šÄ«m lietām, un mÄ“s vairs nesaprotam, kas ir labs, kas slikts, kas pareizs un kas nepareizs, kur beidzas taisnÄ«gums un sākas netaisnÄ«ba. SevišÄ·i bieži kaut ko tādu var novÄ“rot politikā. Kādi tik jÄ“dzieni šeit nav izdomāti – globalizācija, integrācija, demokrātija, plurālisms, tolerance, kompromiss, valstsgriba.....

Bieži valstsvÄ«ri un politiÄ·i (it Ä«paši pirms kārtÄ“jām vÄ“lÄ“šanām) valsti salÄ«dzina ar mÅ«su kopÄ“jām mājām, par kurām jārÅ«pÄ“jas, kuras jākopj un kurās mums visiem draudzÄ«gi jāsadzÄ«vo. Tad nu arÄ« iedomāsimies valsti kā mÅ«su kopÄ“jās mājas, vai vÄ“l labāk, kopÄ“ju lauku saimniecÄ«bu, kur mÄ“s visi ne tikai dzÄ«vojam, bet arÄ« strādājam un ar savu darbu gādājam sev iztiku.

Sāksim ar to, ka ne jau mÄ“s paši to visu esam uz lÄ«dzenas vietas uzcÄ“luši un sagādājuši. To visu ir uzcÄ“luši un sagādājuši mÅ«su senči – cilvÄ“ki, kuri uz šÄ«s zemes dzÄ«voja pirms mums un kuru pÄ“cteči mÄ“s esam. Šeit ir lieti viņu sviedri, ieguldÄ«ts viņu darbs. Viņi aizejot, mums ir nodevuši šo saimniekošanas stafeti, un mÄ“s to esam no viņiem pieņēmuši. Tagad ir mÅ«su kārta uzturÄ“t un kopt šo saimniecÄ«bu, lai tad tālāk to nodotu saviem bÄ“rniem un mazbÄ“rniem. MÄ“s to kopsim, attÄ«stÄ«sim un celsim viņiem tāpat, kā mÅ«su tÄ“vi un vectÄ“vi to darÄ«ja mums.

Ko nozÄ«mÄ“ valsts okupācija? Tas nozÄ«mÄ“, ka sveši ļaudis varmācÄ«gi iebrÅ«k mÅ«su kopÄ“jā saimniecÄ«bā, daļu no mums nogalina, daļu aizved svešumā, ievieš šeit savu kārtÄ«bu un atņem mums mÅ«su tiesÄ«bas bÅ«t saimniekiem un noteicÄ“jiem savā zemÄ“. Viena daļa no viņiem apmetas šeit uz dzÄ«vi, lai pār mums valdÄ«tu un mÅ«s izrÄ«kotu, citi no viņiem šeit apmetas uz dzÄ«vi, lai izmantotu mums atņemtās materiālās vÄ“rtÄ«bas un iespÄ“ju saimniekot mÅ«su senču iekoptajos tÄ«rumos un dzÄ«vot mÅ«su senču uzceltajās mājās.

Ko nozÄ«mÄ“ atbrÄ«voties no okupācijas jÅ«ga? Tas nozÄ«mÄ“ atkal atgÅ«t iespÄ“jas bÅ«t saimniekiem un noteicÄ“jiem mÅ«su kopÄ“jā saimniecÄ«bā. Tas nozÄ«mÄ“ atgÅ«t mÅ«su senču radÄ«tās un iebrucÄ“ju mums nolaupÄ«tās materiālās vÄ“rtÄ«bas un turpināt mÅ«su senču iesākto darbu. Diemžēl, tas nav tik vienkārši, jo tagad šeit ir iedzÄ«vojušies arÄ« svešie ļaudis un viņiem šeit ļoti patÄ«k. Izmantojot savas okupācijas laikā iegÅ«tās privilÄ“Ä£ijas, viņu lielākā daļa ir itin labi iekārtojušies šajā mÅ«su senču priekš mums uzceltajā un iekoptajā saimniecÄ«bā.

Kas ir starptautiski noteiktā deokupācijas un dekolonizācijas procedÅ«ra? Tā ir procedÅ«ra, ar kuras palÄ«dzÄ«bu mÅ«su kopÄ“jās saimniecÄ«bas ļaudis un viņu pÄ“cnācÄ“ji tiek nodalÄ«ti no svešajiem ienācÄ“jiem un viņu pÄ“cnācÄ“jiem. Tātad tie, kuriem ir tiesÄ«bas šeit dzÄ«vot un saimniekot, tiek nodalÄ«ti no tiem, kuriem šÄdu tiesÄ«bu nav, bet kuri, pierādot, ka okupācijas laikā viņi nav apzināti kaitÄ“juši mums un ir gatavi, godÄ«gi strādājot, ieguldÄ«t savus spÄ“kus un zināšanas tālākā mÅ«su kopÄ“jās saimniecÄ«bas izaugsmÄ“, šÄ«s tiesÄ«bas var iegÅ«t. PretÄ“jā gadÄ«jumā viņiem jādodas projām uz turieni no kurienes nākuši.

Ko nozÄ«mÄ“ tas, ka Latvijas valdÄ«ba pÄ“c neatkarÄ«bas atgÅ«šanas atteicās no deokupācijas un dekolonizācijas? Tas nozÄ«mÄ“, ka mÅ«su kopsaimniecÄ«bai ir atjaunots tikai tās agrākais nosaukums, bet mums atņemtās iespÄ“jas bÅ«t saimniekiem un noteicÄ“jiem savās mājās, mums nemaz netiek atdotas. Tas nozÄ«mÄ“, ka svešie ienācÄ“ji un viņu pÄ“cteči patur savās rokās šeit varmācÄ«gi iegÅ«to varu, stāvokli un tiesÄ«bas uz palikšanu. Tas nozÄ«mÄ“, ka jaunā mÅ«su kopsaimniecÄ«bas vadÄ«ba Ä«stenÄ«bā ir tās pašas iepriekšÄ“jās svešo ienācÄ“ju nodibinātās pārvaldÄ«bas turpinājums, jo aizstāv viņu, nevis mÅ«su intereses.

Ko nozÄ«mÄ“ Latvijai iestāties Eiropas vai kādā citā savienÄ«bā? Nu nav mums iespÄ“jams ar visu savu kopÄ“jo lauku saimniecÄ«bu aiziet uz kaut kādu savienÄ«bu, tur iestāties un tad tur bÅ«t iekšÄ kā tādiem putna bÄ“rniem ligzdā. Iestāties kādā savienÄ«bā nozÄ«mÄ“ šÄ«s savienÄ«bas noteikumus un prasÄ«bas pieņemt sev un savai saimniecÄ«bai saistÄ«bu veidā. MÄ“s paliekam turpat, kur bijuši, tikai tagad mÄ“s vairs neesam brÄ«vi savā rÄ«cÄ«bā, mÄ“s esam uzņēmušies saistÄ«bas, kas jāpilda un saistÄ«bu nepildÄ«šanas gadÄ«jumā mums bÅ«s jāmaksā sodi un jācieš represijas.

Ko mÄ“s par to saņemam pretÄ«? Labs jautājums. Vai jÅ«s varat iedomāties tādu savienÄ«bu, kas visām savām dalÄ«bvalstÄ«m dotu vairāk, nekā no tām ņemtu? Cik ilgi tāda savienÄ«ba spÄ“tu pastāvÄ“t? Kur tādai labdarÄ«gai savienÄ«bai rastos lÄ«dzekļi, ko dot? Secinājums vienkāršs – valsts zaudÄ“jums no dalÄ«bas kādā savienÄ«bā vienmÄ“r bÅ«s lielāks, nekā ieguvums. It Ä«paši, ja šÄ« savienÄ«ba veidojas par kārtÄ“jo lielavaru. Un, ja savienÄ«bā atsevišÄ·as valstis ir „vienlÄ«dzÄ«gākas” par pārÄ“jām, tad šÄ«m pārÄ“jām valstÄ«m dalÄ«ba šÄdā savienÄ«bā nesÄ«s vÄ“l lielākus zaudÄ“jumus.

Nav tādu sadarbÄ«bas jautājumu, ko suverÄ“nas valstis nevarÄ“tu atrisināt, slÄ“dzot savstarpÄ“jus lÄ«gumus vai vienošanās, bez kādu savienÄ«bu veidošanas. Ne velti arÄ« lauksaimniecÄ«bā kolhozus ir nomainÄ«jusi zemnieku saimniecÄ«bu kooperatÄ«vā sadarbÄ«ba.

Mums stāsta, ka mÄ“s dzÄ«vojot demokrātiskā valstÄ«. Bet, ko nozÄ«mÄ“ demokrātija? „Demokrātija” tāpat kā „komunisms” ir cilvÄ“ka prāta radÄ«tas konstrukcijas, kas dabā nepastāv. Tas ir kaut kas lÄ«dzÄ«gs tām nākotnes vÄ«zijām, ar kuru izstrādāšanu tā lepojas mÅ«su valstsvÄ«ri, bet kuras piepildÄ«t visu šo 30 gadu laikā tā arÄ« viņiem nav izdevies. Padomju laikos bija tāds ironisks atzinums par komunismu. Komunisms esot kā plašs apvārsnis - jo vairāk mÄ“s tam pietuvojamies, jo vairāk tas no mums attālinās.

LÄ«dzÄ«gi tas ir arÄ« ar demokrātiju. Kādreiz par demokrātiju dÄ“vÄ“ja sabiedrÄ«bas vairākuma interešu, vajadzÄ«bu un uzskatu pārstāvniecÄ«bu un noteicošo stāvokli valsts varā. Tagad par demokrātiju tiek saukta valsts lÄ«menÄ« realizÄ“ta šauru sabiedrÄ«bas aprindu, t.i. mazākuma interešu un vajadzÄ«bu diktatÅ«ra. Mums cenšas iestāstÄ«t, ka tieši dažādo „minoritāšu” jeb mazākuma tiesÄ«bu aizstāvÄ«ba esot tā Ä«stenā valsts demokrātijas pazÄ«me. Iznāk, ka par demokrātiju tiek saukts kaut kas demokrātijai pilnÄ«gi pretÄ“js. Nepārtraukti „tuvinoties” demokrātijai, mÄ“s Ä«stenÄ«bā esam no tās attālinājušies.

Ja mÄ“s tomÄ“r pieturamies pie sākotnÄ“jā demokrātijas jÄ“dziena satura, tad jāatzÄ«st, ka vislielākās iespÄ“jas realizÄ“t demokrātijas ideālus ir tādām valstÄ«m, kur sabiedrÄ«bas vairākumu sastāda un valsts varu pārstāv viena pamattauta ar kopÄ“ju valodu, kultÅ«ras mantojumu un mÄ«lestÄ«bu pret savu TÄ“vzemi. Tas, kādu valsts pārvaldes formu šÄ« tauta, atbilstoši savām vÄ“sturiskajām tradÄ«cijām un politiskās attÄ«stÄ«bas lÄ«menim izveido savā valstÄ«, jau ir otršÄ·irÄ«gi. Jo sašÄ·eltāka, no vairākām tautÄ«bām sastāvoša ir valsts sabiedrÄ«ba, jo lielāku ietekmi šeit iegÅ«st nevis sabiedrÄ«bas vairākums, bet gan naudas vara. Un tas nav nekas cits, kā šauru vietÄ“jā un ārvalstu kapitāla pārstāvju aprindu varas diktatÅ«ra.

Tādā valstÄ« var bÅ«t izveidota ārÄ“ji visdemokrātiskākā parlamentārā valsts pārvaldes forma, bet nekādas demokrātijas šeit nebÅ«s. Secinājums vienkāršs – tikai tautiska, suverÄ“na, pÄ“c nacionālisma principiem veidota valsts var bÅ«t par pamatu Ä«stas demokrātijas pastāvÄ“šanai šajā valstÄ«. Jo globalizÄ“tāka, daudznacionālāka un internacionālisma idejām vairāk pakārtota valsts, jo tā tālāka no demokrātijas ideāliem. Un, pat uz katra ielas stÅ«ra uzkarot demokrātiju slavÄ“jošus saukļus, te neko nevar mainÄ«t.

ŠÄdas vienkāršas patiesÄ«bas es gribÄ“tu jÅ«s lÅ«gt atcerÄ“ties katru reizi, kad kāda mÅ«su varas partija vai tās politiÄ·is mums atkal kārtÄ“jo reizi sola valstÄ« visu uzlabot, sakārtot, pilnveidot, attÄ«stÄ«t, veicināt, atbalstÄ«t, rÅ«pÄ“ties, cÄ«nÄ«ties...