Iesaki rakstu:

Aizvien vairāk pasaulÄ“ ir tādu, kuri jÅ«t nepieciešamÄ«bu agresÄ«vi izpausties. Šoreiz ne par to, kāpÄ“c, kur tādi rodas utt. Šoreiz par sekām. CentÄ«šos bÅ«t maksimāli lakonisks. Homo sapiens ne tikai kļūst agresÄ«vs, bet arÄ« nespÄ“j iedziļināties, izprast un izdarÄ«t secinājumus, ja teksts ir par lapaspusi garāks. Nesolu, ka iekļaušos A4 formātā, tomÄ“r šoreiz bez romantiskas daiļrunÄ«bas par viltvāržiem. Tas, protams, bÅ«s mans un tikai mans vienkāršots skatÄ«jums uz lietām, cilvÄ“kiem un psauli kopumā.

Kaut kad ļoti sen kādā JÄ“kabpils skolā mācÄ«jās kāds puisÄ«tis uzvārdā Maļiņins. Viņam skolas gados nācās daudz ciest no bÄ“rnu agresijas un dažādiem pazemojumiem un pāridarÄ«jumiem. Viņš dzÄ«vÄ“ atrada iespÄ“ju, kā kompensÄ“t nepieciešamÄ«bu atriebties. Augums mazs, spÄ“ka arÄ« nav daudz, toties gana daudz viltÄ«bu un riebeklÄ«bu bija izperinājis, izdomājis un izplānojis.

Viņš iekārtojās strādāt kādā ieslodzÄ«juma vietā par operatÄ«vās daļas vadÄ«tāju. Nu majora varā bija vairāk nekā tÅ«kstotis dvÄ“seļu, ar kurām viņš spÄ“ja darÄ«t, ko vÄ“lÄ“jās, un ne tikai ar ieslodzÄ«tajiem, bet ietekmÄ“t arÄ« apsardzi un administrāciju. Savu melno darbu viņš prata. Vairāk par viņa metodÄ“m un rezultātiem varat izlasÄ«t manā grāmatā «Neizmantoto iespÄ“ju laiks». Šeit viņu pieminu tikai, lai bÅ«tu iespÄ“jams atsaukties uz konkrÄ“tu piemÄ“ru iz dzÄ«ves.

Tas ir tikai viens piemÄ“rs tam, ka cilvÄ“kam ir kādas vÄ“lmes, kādas nepieciešamÄ«bas un traumas, kurām kā sekas ir šÄ«s – no tā izrietošÄs – vajadzÄ«bas. Un cilvÄ“ks meklÄ“, kā tās Ä«stenot. MeklÄ“ un atrod, kā praktizÄ“t ļaunprātÄ«bu, mežonÄ«bu un agresiju.

Patiesība

Šai teksta vietā izcilais latviešu domātājs Jānis MiezÄ«tis teiktu: un tā rodas krāpnieki un viltvārži, jo gan iepriekš minÄ“tais personāžs, gan turpinājumā minÄ“tie ir krāpnieki un viltvārži. Maļiņins krāpa visus, izņemot sevi, izliekoties, ka strādā nenoguris, lai it kā mazinātu noziedzÄ«bu un stiprinātu likumÄ«bu, bet patiesÄ«bā, lai spÄ«dzinātu, ņirgātos un izbaudÄ«tu neierobežotas varas radÄ«tu labsajÅ«tu.

IztÄ“lojieties, kā izskatās par smagiem noziegumiem notiesāto pulks, stāvot ierindā, lai dotos uz darbu vai citur, kad pÅ«li pāršalc čuksti: Maļiņins nāk, Maļiņins nāk... Kur tajā brÄ«dÄ« ir pazuduši slepkavas, profesionālie zagļi un varmākas? Nav, ir tikai nobijušies jÄ“riņi... SlÄ“pjas un glābjas, kas var!

Ja uzmanÄ«gi palÅ«kosimies apkārt, izbrÄ«nā secināsim, ka ap mums ir, mÅ«s vada, uzrauga un aprÅ«pÄ“ ļoti daudz viltvāržu. Tādus sastapsim pat savās Ä£imenÄ“s. Daudziem izrādÄ«sies, ka bÅ«s vismaz divas sejas – viena tā, kuru demonstrÄ“, un cita, tā, kuru slÄ“pj. ŠÄ« maniere piemÄ«t ne tikai tiem, kuriem ir kāda bÄ“rnÄ«bas trauma, bet arÄ« tiem, kuri, izmantojot citu lÄ“tticÄ«bu, tiem uzkundzÄ“jas. Gadās pavisam komiskas situācijas.

Reiz ilgu laiku sadarbojos ar kādu militārpersonu. MÅ«su sadarbÄ«ba bija auglÄ«ga, bet dÄ«vaina. DÄ«vaina tādā ziņā, ka viņš tÄ“loja, ka ir patriots, un es tÄ“loju, ka tam ticu. Man bija jātÄ“lo, jo no viņa bija atkarÄ«gs, vai manis vadÄ«tiem aizsargiem bÅ«s iespÄ“ja piedalÄ«ties militārās mācÄ«bās un citu iemeslu dēļ, bet viņam bija atkal cita vajadzÄ«ba. Tā mÅ«su kopÄ“jo vajadzÄ«bu rezultātā tika izdarÄ«ts daudz laba. Komisks bija tas, ka viņš zināja, ka zinu, ka viņš tÄ“lo, un es zināju, ka viņš zina, ka es zinu.

AtgriezÄ«šos pie raksta sākumā apgalvotā, ka ir daudz cilvÄ“ku, kuriem ir nepieciešamÄ«ba agresÄ«vi rÄ«koties, piedalÄ«ties, darboties darbošanās pÄ“c, un viņi, dažādu dzÄ«ves nejaušÄ«bu virzÄ«ti, nokļūst dažādās organizācijās un iestādÄ“s.

Bieži vieni un tie paši cilvÄ“ki, laikam ejot, nokļūst arÄ« pretÄ“jā nometnÄ“, un, ak, tavu brÄ«numu, viņiem atradÄ«sies tik daudz argumentu un spÄ“ju pamatot un aizstāvÄ“t vÄ“l vakar nÄ«sto nostāju, ka sākumā nespÄ“siet saprast, kāpÄ“c viņš tā dara un kā viņš tā var. Viņi var un spÄ“j.

Ja palÅ«kosimies, kā cilvÄ“ki nokļūst politiskās partijās, sabiedriskās organizācijās un arÄ« amatos, tad bieži bÅ«s tā, ka viņus turp atveda draugi, ar to es kopā skolā mācÄ«jos, ar to kopā dejoju utt. Nevis tāpÄ“c, ka man ir tādi uzskati, nevis tāpÄ“c, ka es te gribu roku pielikt. Man paveicās vai kādos gadÄ«jumos nepaveicās, vienkārši biju nokļuvis tādā kompānijā. Labi, ja atrašanās kādā kompānijā palÄ«dz iekļūt kādā vÄ“lÄ“tā amatā vai izpildvarā, bet zinām, ka kompānijas mÄ“dz palÄ«dzÄ“t nokļūt arÄ« ieslodzÄ«jumā, kur priekšÄ ir Maļiņins ar savām metodÄ“m un vajadzÄ«bām.

Radītāju pazemot nav iespējams

Nu aizvien brašÄk sāk izpausties reliÄ£isko vÄ“rtÄ«bu viltvārži. Ja kādi citi viltvārži, tÄ“lojot Eiropas vÄ“rtÄ«bas un brÄ«vÄ«bu, publicÄ“ vai demonstrÄ“ ar reliÄ£iju saistÄ«tu karikatÅ«ru, tad uzrodas agresÄ«vi reliÄ£ijas aizstāvji un asiņaini izrÄ«kojas.

KāpÄ“c es apgalvoju, ka viņi ir viltvārži? TāpÄ“c, ka RadÄ«tāju pazemot nav iespÄ“jams. ArÄ« svÄ“tvietas nav iespÄ“jams apgānÄ«t. ApgānÄ«t var tikai izrādÄ«šanās kulta vietas. LÄ«dzÄ«gi kā daudzi uz teātri vai operu iet sevi parādÄ«t un uz citiem palÅ«koties, tā arÄ« svÄ“tvietās viņi pulcÄ“jas ar lÄ«dzÄ«gu nolÅ«ku.

Simboliem ir tikai tāda nozÄ«me, kādu mÄ“s tiem piešÄ·iram. Bez mÅ«su lÄ«dzdalÄ«bas tie nedarbojas, neko nesimbolizÄ“ un nekā mÅ«s neietekmÄ“. Dabā ir pilns ar dažādiem simboliem, un zem katra koka saknes ir izveidojušas ne vienu vien nacistu kāškrustu.

Pat senie romieši to zināja un apgalvoja, ka dievi nav jāaizstāv, - viņi paši spÄ“j sevi aizstāvÄ“t. Dievs nevienam nav izsniedzis atļauju un pilnvarojis To aizstāvÄ“t un Viņa vārdā rÄ«koties. Nevienam cilvÄ“kam Dievs nav izsniedzis tāda satura dokumentu, un, manuprāt, visi, kas runā Dieva vārdā, ir viltvārži. CilvÄ“ks nespÄ“j aptvert un izprast pilnÄ«bā Dieva prātu.

Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā, kad vadÄ«ju «TemÄ«du», man kāda aktÄ«va kristiete (kristÄ«go zināšanu padziļināšanas nodarbÄ«bā) teica, ka tam, ko daru, nebÅ«s Dieva svÄ“tÄ«bas. Pajautāju, vai to viņai pateica Dievs, un ieguvu ienaidnieku uz mūžu.

Dievam nav vajadzÄ«gas arÄ« mÅ«su lÅ«gšanas. Tās ir nepieciešamas mums. Dievam nav iespÄ“jams pielabināties, ar Dievu nav iespÄ“jams vienoties vai sarunāt, jo viņš ir RadÄ«tājs un mÄ“s esam Viņa radÄ«jumi. Viņš mums ir devis dvÄ“seli, ieteicis, kā mums bÅ«tu labāk dzÄ«vot, bet izvÄ“li atstājis mums. Viņš mÅ«su darbÄ«bās neiejaucas, Viņš mums neliedz un neatļauj. Viņš tikai saka, ka cÄ“loņu un seku likums ir Dieva likums. ArÄ« tas, ko dÄ“vÄ“jam par fizikas likumiem, patiesÄ«bā ir Dieva iedibinātās kārtÄ«bas likumi.

Vērtības

Dievs mÅ«s mÄ«l, bet ar pātagu uz Dieva valstÄ«bu nedzen un negana. Viņš pacietÄ«gi gaida, kad caur sāpÄ“m nāksim pie prāta un atgriezÄ«simies TÄ“va namā. Tikai, kad cilvÄ“kam sāp, tas izdara secinājumus, diemžēl. Kad? Mums ir pulkstenis un kalendārs, bet Visumā nedz laika, nedz skaņas nav. Tikai filmās Visumā sprāgst un deg. PatiesÄ«bā ir citādi. Dievam ir savs pulkstenis, un mÅ«su laikrādis Viņam nav saistošs.

Ir ne mazums latvisko un arÄ« nelatvisko vÄ“rtÄ«bu aizstāvju, kas patiesÄ«bā ir viltvārži, jo nav gatavi šo vÄ“rtÄ«bu vārdā panest grÅ«tÄ«bas, atteikties no komforta un citādi apliecināt savu piederÄ«bu, pārliecÄ«bu un attieksmi pret svÄ“tvietām. Tas viņiem ir tikai viens no veidiem, kā atrast kādu identitāti un pašapliecināties.

Ir teikts, ka tikai tās ir patiesas vērtības, par kurām esi gatavs mirt. Ja neesi gatavs reāli aizsargāt to, ko sludini, tad esi viltvārdis.

Jautāsi, ko darÄ«t? AtzÄ«t, ka tā ir, un mainÄ«ties. KristietÄ«ba par Ä£imenes veidošanu māca, ka tad, kad viņš un viņa satiekas, katrs no viņiem cenšas citam sevi parādÄ«t no tā saucamās labās puses. Tā, kā viņš to uzskata par labu, vai izliekas par tādu, kādu, viņaprāt, varÄ“tu vÄ“lÄ“ties otrs vai otra.

KristietÄ«bas pamatlicÄ“ji uzsver, ka jāspÄ“j saskatÄ«t, kāds cilvÄ“ks ir patiesÄ«bā. Nevis ar nolÅ«ku nosodÄ«t vai mainÄ«t, bet, lai atbildÄ“tu sev uz jautājumu: vai es to spÄ“šu paciest. Ja viņā ir kaut niecÄ«gs sÄ«kums vai ieradums (skaļi čāpstina u.c.), kuru nespÄ“šu paciest, tad kopdzÄ«ve ir nolemta neveiksmei.

Lai mūsu kā tautas kopdzīve kļūtu veiksmīgāka, ir patiesi jāatzīst, kādi esam, un tas ļaus mainīties, bet, kamēr cits citam melosim un izliksimies, tikmēr melu kalni vairosies, un melu rezultāti kļūs aizvien sāpīgāki.

Par to, kāds es patiesībā esmu, uzrakstīju trijās grāmatās. Tas ir mans atskaites punkts, tā ir mana pagātne, pret kuru atspēries es virzos uz nākotni. Tā ir manis neatņemama daļa, bet aizvien vairāk bijusī daļa.

Ja Dievs mums katram atdarÄ«s to, ko esam nodarÄ«juši citiem, tad mums nav nekādu cerÄ«bu. Dievs mÅ«s nesoda un neapbalvo. MÄ“s paši sevi sodām, un paši sevi apbalvojam. Katrai mÅ«su rÄ«cÄ«bai un domai ir sekas, un šÄ«s sekas arÄ« ir sods un apbalvojums.

Ja Dievs to pieļauj, tad kas es tāds, lai tiesātu.