Iesaki rakstu:

Šis teksts ir mana pateicÄ«ba profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvÄ“kiem manā dzÄ«vÄ“ - stingrs pārliecÄ«bā, bet ne uzbāzÄ«gs, pārliecināts, bet ne augstprātÄ«gs, vienmÄ“r uzmanÄ«gs klausÄ«tājs. Viņš nekad nerunāja skaļi. Skaļi un trāpÄ«gi bija viņa vārdi, kurus viņš lietoja. Viņš nekad nerunāja pirmais.

Profesors nogaidÄ«ja, lÄ«dz visi bija izteikušies, un, kad likās, ka lÄ“mums bija pieņemts, lÄ“ni cÄ“la roku un gandrÄ«z vienmÄ“r apgāza izteiktās patiesÄ«bas. Kad viņa argumenti netika uzklausÄ«ti, viņš nestrÄ«dÄ“jās, bet atļāva pārÄ“jiem kļūdÄ«ties. Viņam bija spÄ“ja uz lietām skatÄ«ties citādāk - no viņam vien zināma leņķa. Jo vairāk es profesoru iepazinu, jo labāk sapratu, ka viņš negribÄ“ja izlikties, bÅ«t gudrāks par citiem, bet vienmÄ“r bija labāks pats par sevi.

Viņš bija izsmalcināti asprātÄ«gs.

Uz jautājumu “Vai tie kungi, kas ir ar Jums, arÄ« ir ebreji?” viņš atbildÄ“ja:

- Nē, viņi ir labāki nekā ebreji!

- Kas var būt labāks par ebreju?!

- Ebreju draugi!

Reiz kāds jautāja - Mavrik, tu slikti jūties?

- NÄ“! Es vienkārši esmu ebrejs!

Profesors piedzima gadā, kad dzima Latvijas valsts. Tāpat kā Latviju arÄ« viņu nekādi politiskie režīmi nespÄ“ja nedz saliekt, nedz salauzt. Mavrika Vulfsona loma Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šanā ir neatkārtojama. 1988.gada 2.jÅ«nijā Vulfsona runa LPSR Radošo savienÄ«bu plÄ“numā burtiski „uzspridzināja” Latvijas sabiedrÄ«bu. Ar vÄ“sturiskiem faktiem viņš pierādÄ«ja, ka 1940. gadā Latvija tika varmācÄ«gi pievienota Padomju SavienÄ«bai. CK pirmais sekretārs Boriss Pugo paziņoja, ka Vulfsons esot „nogalinājis Padomju Latviju”, bet pateicÄ«gie rÄ«dzinieki viņa mājas kāpņu telpu noklāja ar ziediem.

Boriss Pugo toreiz nesaprata, ka, „nogalinot Padomju Latviju”, Vulfsons sāka drupināt PSRS. Bija vajadzÄ«ga milzÄ«ga politiska un cilvÄ“ciska drosme, lai no PSRS tautas deputātu tribÄ«nes 1989.gadā Maskavā runātu par noziedzÄ«go Ribentropa-Molotova paktu. Profesoram tā bija!

1990.gada 4.maijā Mavriks Vulfsons balsoja par neatkarību un kļuva par Dziesmotās revolūcijas simbolu.

VÄ“l Tautas frontes laikā mÄ“s, ebrejs Mavriks Vulfsons, krievs Vladlens Dozorcevs un polis Jānis Jurkāns, braukājām pa pasauli un stāstÄ«jām, ka Latvija atjauno iekļaujošo demokrātiju, kur visi ļaudis baudÄ«s vienlÄ«dzÄ«gas pilsoniskās tiesÄ«bas.

VisgrÅ«tāk mums klājās trimdas latviešu saietos. Tur aizdomu sadzeltajiem latviešiem bija grÅ«ti noticÄ“t gadiem lolotajai iespÄ“jai atgriezties brÄ«vajā dzimtenÄ“. Profesoram pārmeta visus iespÄ“jamos boļševiku grÄ“kus. Viņa bÄ«beliskā patiesÄ«ba "nav grÄ“ks tur bÅ«t, grÄ“ks ir tur palikt" lika aizdomāties ne vienam vien tautietim.

Tas bija laiks, kad Gorbačovs baudÄ«ja pasaules apbrÄ«nu par reformām PSRS un ārpolitikā, sevišÄ·i pÄ“c Vācijas apvienošanas. VÄ“l kā PSRS tautas deputāts profesors Vulfsons bieži tikās ar Gorbačovu. Ä€rvalstu politiÄ·i un diplomāti ar lielu interesi uzklausÄ«ja profesora analÄ«zi ar precÄ«zām prognozÄ“m par PSRS iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem procesiem.

Es nezinu nevienu, kurš bÅ«tu tik lielā mÄ“rā veicinājis latviešu - ebreju attiecÄ«bu sakārtošanu, kā to darÄ«ja Mavriks Vulfsons. Esmu bijis liecinieks viņa uzstāšanām ASV un Kanādas sinagogās, kur viņš lepni stāstÄ«ja, ka ebreju skola, kas dibināta 1989.gadā RÄ«gā, bija pirmā vispārizglÄ«tojošÄ ebreju skola tā dÄ“vÄ“tajā PSRS teritorijā.

ŠÄ«s ir mazas epizodes no profesora bagātÄ«gās politiskās dzÄ«ves.

PÄ“c kādas tikšanās Vācijā, kur tika izteikta gatavÄ«ba atbalstÄ«t mÅ«s ceļā uz neatkarÄ«bu, profesors teica: TAS, KURŠ PALĪDZ PIRMAIS, PALĪDZ DIVTIK. Šo patiesÄ«bu es pateicÄ«bā attiecinu arÄ« uz manu Skolotāju Mavriku Vulfsonu.