Iesaki rakstu:

Šodien manas pārdomas ir saistÄ«tas ar vislielākās riska grupas iedzÄ«votājiem šÄ«s pandÄ“mijas laikā un viņu dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«bu, proti, vecāka gadagājuma cilvÄ“kiem. Vai pašreizÄ“jā pandÄ“mijā valsts ir tiesÄ«ga deleģēt medicÄ«niskam personālam tiesÄ«bas apsvÄ“rt pacientu dzÄ«vÄ«bu šÄ·irošanu, pamatojoties uz vecumu? Vai viena cilvÄ“ka dzÄ«vÄ«ba var bÅ«t vÄ“rtÄ«gāka par citu? Vai tomÄ“r visi mÄ“s esam vienvÄ“rtÄ«gi neatkarÄ«gi no tā, kādā vecuma posmā mÄ“s atrodamies?

Cilvēka cieņa kā visu tiesību pamats

Satversmes 93. pants noteic, ka ikviena tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu aizsargā likums. DzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«ba izriet no cilvÄ“ka cieņas filosofiskajā izpratnÄ“ (angliski – dignity), kas ir Rietumu pasaules uzskata pamatā. To nedrÄ«kst sajaukt ar godu un cieņu civiltiesiskajā izpratnÄ“ (angliski – honour).

ArÄ« Eiropas PamattiesÄ«bu harta sāk ar cilvÄ“ka cieņu (1. pants) un caur tās prizmu aplÅ«ko visas pārÄ“jās pamattiesÄ«bas, it sevišÄ·i tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu, kas tur tiek minÄ“tas uzreiz pÄ“c cilvÄ“ka cieņas postulāta. LÄ«dzÄ«gi uzstādÄ«jumi atrodami arÄ« virknÄ“ citu valstu moderno konstitÅ«ciju.

Latvijā cilvēka cieņa kā pamata uzstādījums ir noteikta Satversmes ievadā. Satversmes tiesa, cilvēka cieņu aplūkojot kopsakarā ar kādu no Satversmē garantētajām tiesībām, to arvien biežāk un konsekventāk nostiprina savos spriedumos.

Tiesības uz dzīvību un cilvēka cieņa

Tas nozÄ«mÄ“, ka cilvÄ“ka tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu ir aplÅ«kojamas kontekstā ar cilvÄ“ka cieņu. CilvÄ“ka cieņa nav tÄ«ri juridisks jÄ“dziens. Tas vÄ“sturiski aizved mÅ«s kultÅ«rā izaugušajā uzskatā par cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bu un viņa vietu pasaulÄ“. Saskaņā ar to cilvÄ“ka cieņa pienākas ikvienam cilvÄ“kam tikai tādēļ vien – un bez nekādiem citiem nosacÄ«jumiem –, ka viņš ir cilvÄ“ks. Tālāk jau Satversme to aizsargā ar pamattiesÄ«bām un likumiem, kas šo aizsardzÄ«bu padara praktisku.

CilvÄ“ka cieņa šÄdā izpratnÄ“ ir absolÅ«ta un neierobežojama. Tā piešÄ·ir cilvÄ“kam subjektivitāti – viņš nav vienkāršs dabas (vai citāds) objekts, bet gan subjekts, kurš pasauli vÄ“rtÄ“ caur savu prizmu, kas katram cilvÄ“kam ir vienreizÄ“ja un unikāla.

No tā izriet, ka tiesÄ«bas uz dzÄ«vÄ«bu, kas balstÄ«tas cilvÄ“ka cieņā, visiem cilvÄ“kiem pienākas vienādā mÄ“rā, – vÄ“lreiz uzsveru, tikai tāpÄ“c vien, ka viņš ir cilvÄ“ks. Nekādi citi apsvÄ“rumi – cilvÄ“ka fiziskais vai garÄ«gais stāvoklis, viņa veikums, dzÄ«ves gājums – neatļauj vÄ“rtÄ“t viņa dzÄ«vÄ«bas cenu, salÄ«dzināt to ar citu cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bām. Šajā kontekstā visi cilvÄ“ki ir vienvÄ“rtÄ«gi. AbsolÅ«ti visi. Šis princips ir Rietumu civilizācijas pamatā.

Pacientu šÄ·irošana un Satversme

Vai, atsaucoties uz ierobežoto slimnÄ«cu kapacitāti, bet paturot prātā šo principu, slimnÄ«cās bÅ«tu pieļaujama pacientu šÄ·irošana pÄ“c noteiktiem kritÄ“rijiem, it sevišÄ·i pÄ“c vecuma, tātad prognozÄ“jamā atlikušÄs dzÄ«ves ilguma? Par to pasaules juridiskajā, filosofiskajā un medicÄ«nas literatÅ«rā ir daudz rakstÄ«ts. Bet šeit gribÄ“tu uzsvÄ“rt tieši no Satversmes izrietošo konstitucionālo skatpunktu uz šo jautājumu.

Pacienti, kuru dzÄ«vÄ«ba ir briesmās, kuri ir pakļauti gultas režīmam, atrodas bezpalÄ«dzÄ«bas un izmisuma situācijā, vairs nevar ietekmÄ“t savas dzÄ«ves apstākļus neatkarÄ«gi no citiem, proti, pašnoteiktā veidā. Viņi atdod savu likteni mediÄ·u rokās, paļaujoties uz to, ka mediÄ·u uzdevums ir glābt viņu dzÄ«vÄ«bas.

Pie šÄdiem apstākļiem valsts, kas pieļautu pacientu šÄ·irošanu, tostarp pÄ“c vecuma, šos cilvÄ“kus uzskatÄ«tu tikai par savas glābšanas operācijas objektiem, priekšmetiem, kas tiek izmantoti citu aizsardzÄ«bai. ŠÄda attieksme ignorÄ“tu skarto personu statusu kā subjektiem, kuriem pienākas cilvÄ“ka cieņa un neatsavināmas tiesÄ«bas saskaņā ar Satversmi.

VienpusÄ“ji rÄ«kojoties ar dzÄ«vÄ«bu, nolemjot nāvei pacientus, kuriem kā upuriem pašiem ir nepieciešama aizsardzÄ«ba, viņiem tiktu atņemta vÄ“rtÄ«ba, kas cilvÄ“kam pienākas tikai un vienÄ«gi viņa paša dēļ. Turklāt tas notiek apstākļos, kad nevar absolÅ«ti ticami sagaidÄ«t, ka brÄ«dÄ«, kad tiek pieņemts šÄds lÄ“mums, vienmÄ“r ir pilnÄ«gs faktiskās situācijas attÄ“ls un ka faktiskos apstākļus vienmÄ“r var pareizi novÄ“rtÄ“t, jo Ä«paši pÄ“c iepriekš noteiktiem priekšrakstiem.

Tātad pacientu, kuru dzÄ«vÄ«ba ir apdraudÄ“ta, šÄ·irošana pÄ“c noteiktiem, viņu dzÄ«vi vÄ“rtÄ“jošiem kritÄ“rijiem nav pieļaujama. Tas nozÄ«mÄ“, ka viņus nedrÄ«kst šÄ·irot ne pÄ“c vecuma, ne pÄ“c citiem kritÄ“rijiem – piemÄ“ram, materiālā stāvokļa, pienesuma sabiedrÄ«bai, izglÄ«tÄ«bas, sociālā stāvokļa utt. Jo visu šo kritÄ“riju piemÄ“rošana nozÄ«mÄ“tu vienu – ka šo cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«ba tiktu svÄ“rta, mÄ“rÄ«ta un savstarpÄ“ji salÄ«dzināta.

ArÄ« analoÄ£ija ar izņēmuma gadÄ«jumiem, kur valsts var noteikt, ka cilvÄ“kam galÄ“jā situācijā ir jāupurÄ“ sava dzÄ«vÄ«ba sabiedrÄ«bas labā (klasiskais gadÄ«jums – karavÄ«rs), šeit nestrādā. Tie ir Ä«paši gadÄ«jumi, dienesta attiecÄ«bas, kas saistÄ«tas ar paaugstinātu risku. Te nav runa par šo cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«bas izvÄ“rtÄ“šanu. MÅ«su kultÅ«ras lokā jebkura cilvÄ“ka pienākums noteiktos gadÄ«jumos limitÄ“t savu dzÄ«ves ilgumu lÄ«dz šim nav akceptÄ“ts. Lai arÄ« drÅ«mos fantastikas literatÅ«ras darbos tādas nākotnes vÄ«zijas parādās, es ceru, ka dzÄ«vÄ“ tas arÄ« nekad netiks akceptÄ“ts.

Tātad, ja valsts pieļautu cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bu šÄ·irošanu, pamatojoties uz vecumu (vai citiem dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«bu nosakošiem kritÄ“rijiem), lai glābtu citu cilvÄ“ku dzÄ«vÄ«bas, tad šÄds priekšraksts – vienalga, kāds bÅ«tu tā formālais statuss (likums, instrukcija vai arÄ« tikai ieteikumi) – bÅ«tu nesaderÄ«gs ar Satversmi. Tas bÅ«tu nesaderÄ«gi ar tiesÄ«bām uz dzÄ«vÄ«bu (Satversmes 93. pants), kas interpretÄ“jamas sazobÄ“ ar cilvÄ“ka cieņas garantiju (Satversmes ievads).

Sociāli politiskais risinājums

SvarÄ«gi ir apzināties, ka slimnÄ«cu kapacitātes problÄ“mas risinājums ar pacientu šÄ·irošanu nav Ä“tiskā dilemma, kā piemÄ“ram tiesÄ«bu studentiem bieži uzdotais kāzuss – cilvÄ“ks brauc ar divvietÄ«gu laivu, kur ir tikai vÄ“l viena brÄ«va vieta. Viņš tuvumā redz divus slÄ«kstošos, bet uzņemt savā laivā un izglābt var tikai vienu. Ja viņš uzņemtu abus, tad laiva nogrimtu un visi trÄ«s – arÄ« viņš pats – ietu bojā. Kurš no slÄ«kstošajiem viņam jāglābj? PÄ“c kādiem kritÄ“rijiem?

Atbilde no tiesÄ«bu viedokļa ir – vienalga, kuru viņš bÅ«s izglābis, viņš bÅ«s rÄ«kojies pareizi. Taču valstij jau iepriekš sagatavot priekšrakstu, pÄ“c kādiem kritÄ“rijiem viņam bÅ«tu jāizvÄ“las, nav pieļaujams.

PievÄ“ršoties tieši valstij (ne konkrÄ“ti ārstu dilemmai), jākonstatÄ“, ka slimnÄ«cu kapacitātes jautājums ir nevis Ä“tikas, bet gan sociāli politisks jautājums. Nodrošināt visu pacientu, kuriem tas nepieciešams, dzÄ«vÄ«bas glābšanu ir valsts uzdevums, tādā veidā pasargājot no Ä“tiskas dilemmas mediÄ·us.

SlimnÄ«cu kapacitāte var bÅ«t gan lielāka, gan mazāka, un tās nodrošinājums ir valsts prioritāšu un arÄ« laicÄ«gas plānošanas jautājums. NepieciešamÄ«bas gadÄ«jumā valstij pieejamie resursi var tikt Ä«slaicÄ«gi pārplānoti un pārorganizÄ“ti, lai šo uzdevumu izpildÄ«tu. IzvairÄ«ties no šÄ« uzdevuma izpildes, ieviešot vai pieļaujot pacientu šÄ·irošanu pÄ“c viņu it kā dzÄ«vÄ«bas vÄ“rtÄ«bas, tostarp kā kritÄ“riju ņemot vecumu, tiesiski ir nepieļaujami.

...jo mēs visi esam cilvēki

LÄ«dz ar pandÄ“miju vairākās valstÄ«s izskanÄ“juši priekšlikumi šÄ·irot pacientus, it sevišÄ·i pÄ“c vecuma. Taču konstitucionālā atbilde ir viennozÄ«mÄ«ga – demokrātiskā, tiesiskā valstÄ« pacientu šÄ·irošana kā lÄ«dzeklis slimnÄ«cu kapacitātes problÄ“mu risināšanai nav pieļaujama. ArÄ« mÅ«su Satversme to nepieļauj.

Kopš skolas gaitām esmu meklÄ“jusi iepriekšÄ“jo paaudžu gudrÄ«bu, Ä«paši savos vecākos, skolotājos, studiju laikā – pasniedzÄ“jos. DzÄ«ves gaitā mÄ“s pastāvÄ«gi maināmies, un katram dzÄ«ves posmam ir pozitÄ«vi notikumi. Pieredze, kas nāk ar mums, veido mÅ«su personÄ«gos un sabiedrÄ«bas uzskatus.

MÄ“s visi esam lÄ«dzvÄ“rtÄ«gi sabiedrÄ«bas locekļi, kuri vÄ“las pilnÄ«bā piedalÄ«ties visā dzÄ«ves telpā. Jo mÄ“s visi esam cilvÄ“ki. Tas ir vienÄ«gais kritÄ“rijs. Ar to pietiek. Tādēļ katra cilvÄ“ka dzÄ«ve ir vienvÄ“rtÄ«ga un glābšanas vÄ“rta.