Iesaki rakstu:

VÄ“los izteikt pārdomas par vienu tÄ“mu, kura nav atrodama nevienas politiskās partijas lÄ«dz šim zināmajām priekšvÄ“lÄ“šanu programmām. VarbÅ«t tāpÄ“c, ka ilgus gadus šajā pasaules nostÅ«rÄ« gan padomijas laikos, gan arÄ« neatkarÄ«bas laikos tā bija un ir savā ziņā tabu. LÄ«dzÄ«gi kā ar karstu kartupeli - to paviļā, paviļā, bet baidās paņemt rokās, kur nu vÄ“l par to runāt vai rakstÄ«t. Lielākā daļa sabiedrÄ«bas par to negrib runāt, rakstÄ«t, kur nu vÄ“l domāt. Kas to gribÄ“tu darÄ«t? Tie ir cilvÄ“ki ar funkcionāliem traucÄ“jumiem un viņu tuvinieki.

Diemžēl vÄ“sturiski pret šiem cilvÄ“kiem ir izveidojusies tik Ä«paša attieksme, ka tie ir apzināti ir izstumti no sabiedrÄ«bas kā kaut kas nevÄ“lams, pretdabisks. Skaudrā realitāte ir pavisam prozaiska – šie cilvÄ“ki ir tādi paši kā ikviens apkārtÄ“jais, tikai ir kāds „bet”. Šis “bet” ikvienam ir savs, jo slimÄ«bu vai citu apstākļu dēļ ir ierobežojumi - ierobežojumi runāt, ierobežojumi redzÄ“t, ierobežojumi pārvietoties, ierobežojumi, ko nest, ierobežojumi, ko darÄ«t, ierobežojumi...

TomÄ“r tie visi ir tikai ierobežojumi, nevis klajš nolieguma noliegums – nekam nederÄ«gi un punkts. Diemžēl sabiedrÄ«ba, it Ä«paši valstiskās struktÅ«ras veic šo cilvÄ“ku “izslÄ“gšanu no spÄ“les” – viss, kas ir saistÄ«ts ar invaliditāti, nav publiskojams vai ir pat slÄ“pjams no acÄ«m. Tiek radÄ«ta ilÅ«zija, maldÄ«gs priekšstats, ka Latvijā šÄ« tÄ“ma nav aktuāla, ka Latvijā nav personas ar Ä«pašÄm vajadzÄ«bām. Te ir vietā runāt, ka „sabiedrÄ«bā valdošie stereotipi ir diskriminÄ“joši, jo tie atņem personas individualitāti. Kad persona tiek izslÄ“gta no sociālajiem kontaktiem, netiek pieņemta darbā, pazemota darbā vai ārpus darba, pamatojoties uz negatÄ«viem pieņēmumiem vai stereotipiem par kādu grupu, persona tiek diskriminÄ“ta.”[1]

Atkāpei un terminoloÄ£ijai. Nu jau vairākus gadus man ir iznācis pievÄ“rst uzmanÄ«bu un sekot jautājumiem, kuri ir saistÄ«ti ar tiem šÄ«s valsts iedzÄ«votājiem, kuriem likumdevÄ“js ir atzinis Ä«pašu statusu - "cilvÄ“ki ar funkcionāliem traucÄ“jumiem". Tieši šis ir viens no Latvijas normatÄ«vajos aktos esošajiem formulÄ“jumiem (otrs ir “cilvÄ“ki ar invaliditāti”). Šajās pārdomās lietošu tikai pirmo, jo, manuprāt, tas ir precÄ«zāks, arÄ« mazāk stereotipisks un aizskarošs. Kā papildus arguments manai izvÄ“lei ir kādā pÄ“tÄ«jumā secinātais – “Latviešu valodā, ir daudz dažādu terminu, kā tiek saukti cilvÄ“ki ar invaliditāti, daži no tiem ir ļoti rupji, piemÄ“ram, kroplis, savukārt citus nav ieteicams lietot, piemÄ“ram, daudzi lieto terminu "invalÄ«ds", arÄ« angļu valodā (invalid) šis termins nozÄ«mÄ“ "nederÄ«gs"”[2].

VÄ“l tikai divus gadus atpakaļ cilvÄ“ku ar funkcionāliem traucÄ“jumiem kopÄ“jais skaits Latvijas Republikā bija 174 060 cilvÄ“ki vai 8,85 % no kopÄ“jā valsts iedzÄ«votāju skaita. KopÄ“jā pabalstu summa cilvÄ“kiem ar funkcionāliem traucÄ“jumiem Latvijā 2018.gadā sasniegs tuvu 200 miljonus eiro. Papildus tam valsts plāno tÄ“rÄ“t un tÄ“rÄ“ naudu dažādiem skaļiem un klusākiem integrācijas plāniem, tikai lielākoties, manuprāt, tas ir “pa tukšo”. Publiski valsts laiku pa laikam ziņo, ka tiks veikta tāda vai tāda integrācijas programma, aizbraukušo atgriešana un integrÄ“šana, sveštautiešu integrÄ“šana, migrantu uzņemšana un integrÄ“šana… PÄ“dÄ“jā laika sauklis – likvidÄ“sim bÄ“rnu namus lÄ«dz x gadam! Pagaidām no valsts un tās angažētajām personām ir tikai “veiksmÄ«gi” apgÅ«ta nauda, bet rezultāts ir kā allaž - čiks.

Vai ir un ko ir iespÄ“jams darÄ«t? Kā tas daudzreiz ir teikts – viss sākas ikviena galvā. Vispirms ir jāsaprot, jā, ir atšÄ·irÄ«ba, bet tā nav tik graujoša vai nelabojama. Tāpat ir jāsaprot, ka šÄ«s personas ir mÅ«su lÄ«dzcilvÄ“ki, nevis svešie, kuri ir jāizolÄ“. It Ä«paši ir jāņem vÄ“rā, ka šie cilvÄ“ki paši no sabiedrÄ«bas necenšas izolÄ“ties, bet mÄ“Ä£ina tajā bÅ«t, dzÄ«vot. Diemžēl tieši valstiskās institÅ«cijas un sabiedrÄ«ba cenšas viņus izolÄ“t – Jums ir piešÄ·irta invaliditātes grupa. Saņemiet savu pensiju, valsts un sabiedrÄ«ba JÅ«s uztur, ko gan vÄ“l JÅ«s gribat?

Laiku pa laikam ir iespÄ“jams uzzināt, ka kaut kas kaut kur rÄ«ko kārtÄ“jo sanāksmi, semināru, konferenci, darba grupu, kurās tiek teorÄ“tiski spriests un diskutÄ“ts, tā sekmÄ«gi tÄ“rÄ“jot un apgÅ«stot Eiropas SavienÄ«bas, kā arÄ« citu finansÄ“tāju “piešÄ·irtos” lÄ«dzekļus. Pavisam nesen, drusku pirms Jāņiem atkal notika viens šÄds saiets, kurā tika aktÄ«vi diskutÄ“ts par daudzām tÄ“mām - “Kā dzÄ«vot Latvijā, ja iedzÄ«votāji ar invaliditāti nesaņem pietiekamu atbalstu cilvÄ“ka cienÄ«gai dzÄ«vei – vai tie bÅ«tu pabalsti, vai iespÄ“jas atrast darbu, iegÅ«t labu izglÄ«tÄ«bu, rÅ«pÄ“ties par savu veselÄ«bu un kvalitatÄ«vi pavadÄ«t brÄ«vo laiku? Kā sakārtot likumus, atrast finansÄ“jumu un mainÄ«t sabiedrÄ«bas attieksmi? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklÄ“sim Eiropas Sociālo tiesÄ«bu pÄ«lāra ietvaros notiekošajā diskusijā “Kā salabot salauzto sociālo taisnÄ«gumu?"”.[3]

Kāds šÄdām sanāksmÄ“m ir “sausais atlikums”? Manuprāt, tālāk par tukšu muldÄ“šanu un Ä·eksÄ«ša ievilkšanu “labo darbu” sarakstā un cita veida dažāda lÄ«meņa atskaitÄ“s tā arÄ« netiek. Man tas atgādina labdarÄ«bas “uzplÅ«dus” pirms ZiemassvÄ“tkiem, kad dažādi uzņēmumi un arÄ« privātpersonas nogādā ziedojumus bÄ“rnu namiem vai trÅ«cÄ«giem iedzÄ«votājiem - tas pats Ä·eksÄ«tis, sev uz pleca uzsišana, iespÄ“jama sirdsapziņas nomierināšana ar labu darbu. VarbÅ«t atceraties leÄ£endāro Repšes teicienu – “nu kā var nesolÄ«t”? Velkot paralÄ“les, visa veida “plikās” diskusijas par tÄ“mu “Ko vajadzÄ“tu darÄ«t...” daudzpunktÄ“s ieliekot daudzas sociālas tÄ“mas, ja netiek piedāvāta reāla rÄ«cÄ«ba, kura tiek noteiktā laika periodā pildÄ«ta, ne pie kā “taustāma”, reāli novÄ“rtÄ“jama vai izmÄ“rāma, nenoved.

Darīt vai nedarīt, ja darīt - ar ko sākt?

1. Ar attieksmes maiņu.

CilvÄ“ks ar funkcionāliem traucÄ“jumiem nav infektiozs, viņš sabiedrÄ«bai nav kaitÄ«gs, no viņa nav jāvairās kā no spitālÄ«gā. Ir jārada labvÄ“lÄ«ga vide – iespÄ“ja pārvietoties, iespÄ“ja iet, iespÄ“ja piekļūt, iespÄ“ja nokļūt. Dažādas personas, biedrÄ«bas un cita veida nevalstiskās organizācijas laiku pa laikam veic sociālos eksperimentus. Dažādos sociālajos tÄ«klos, dažreiz arÄ« atsevišÄ·os medijos parādās šo eksperimentu atskaņas – vizualizācijas par ne-iespÄ“jamÄ«bu personai ratiņkrÄ“slā nokļūt vai izkļūt no pazemes pārejām pa it kā speciāli ierÄ«kotajām uzbrauktuvÄ“m vai nobrauktuvÄ“m, ne-spÄ“ja lietot speciālos, ne jau par lÄ“tu naudu ierÄ«kotos pacÄ“lājus, arÄ« liftveidÄ«gas iekārtas, jo - izrādās, tie ir ačgārni uzprojektÄ“ti, pÄ“c tam arÄ« attiecÄ«gi ačgārni uzbÅ«vÄ“ti, neņemot vÄ“rā elementārus fizikas likumus, savukārt citviet to lietošana ir jāpiesaka vismaz 48 stundas iepriekš. Šo uzskaitÄ«jumu varu turpināt ar ne-spÄ“ju uzbraukt vai nobraukt no trotuāra, iekļūt dažādās privātās vai valstiskās iestādÄ“s.

2. Ar teritorijas un Ä“ku “savešanu kārtÄ«bā”.

Mazu sprÄ«di atpakaļ sanāca bÅ«t dažās publiskās iestādÄ“s, kuras personām ar kustÄ«bu traucÄ“jumiem, manuprāt, ir Ä«paši nedraudzÄ«gas. P.Stradiņa slimnÄ«cas jaunais korpuss. Nu skaisti! Plaši vestibili, koridori, brauc kaut vai ar elektromobili! Pa kreisi reÄ£istratÅ«ra, kur labi ka ir ierÄ«kotas dažas vietas kur apsÄ“sties. PiereÄ£istrÄ“joties vari uzzināt kabinetu, kurā pieņems ārsts. Tad – daudzie metru metri pa nelietderÄ«go, bet skaisto vestibilu, lÄ«dz Ä“kas pirmā stāva pašÄ galā atrodas nepieciešamais kabinets. PÄ“c ārsta apmeklÄ“juma vari ceļot uz ārdurvÄ«m, tad uz auto stāvvietu. Skaisti!!! Bet - ja tev ar iešanu vai kāpšanu pa trepÄ“m nav Ä«paši viegli, bet tu nepārvietojies ratiņkrÄ“slā, tad pievārÄ“t šos attālumus nebÅ«t nav viegli. Diemžēl projektÄ“jot, bet vispirms jau pasÅ«tot šÄdus projektus, tiek domāts par skaistumu, aizmirstot padomāt par funkcionalitāti. Vai to var mainÄ«t? Manuprāt, jā, ja izstrādājot šÄdus Ä“ku projektus, teritorijas labiekārtošanas plānus, kā konsultanti tiktu piesaistÄ«ti cilvÄ“ki, kuru pārvietošanās “lielākais atbalsts” ir spieÄ·is vai ratiņkrÄ“sls. VarbÅ«t stradiņos (arÄ« citās slimnÄ«cās, ārstniecÄ«bas iestādÄ“s) pie ieejas jaunajā korpusā var novietot “ekstru” – dažus tukšus ratiņkrÄ“slus, kuri krietni vien atvieglotu cilvÄ“ku ar funkcionāliem traucÄ“jumiem ceļošanu lÄ«dz galamÄ“rÄ·im.

Šis tas ir jāpiebilst par auto novietošanu pie jaunā stradiņu kompleksa. Pirms ieejas durvÄ«m ir dažas vietas auto novietošanai uz minimālu laiku – 15 minÅ«tÄ“m. Savukārt uz ilgāku laiku auto ir jānovieto aiz paceļamās barjeras. Savu “darÄ«šanu” – rindas izstāvÄ“šanai reÄ£istratÅ«rā ( praksÄ“ ap 30 – 40 minÅ«tes), nokļūšanai lÄ«dz nākamajai uzgaidāmajai “zālei”, tad sava kārtas numuriņa gaidÄ«šana uz atsevišÄ·iem vÄ“l nesabojātiem ekrāniem, jo pie kabinetiem krÄ“slu vairs nav. Labi, ja izdodas tikt pie ārsta iepriekš akceptÄ“tajā laikā. Prakse rāda, ka atvÄ“lÄ“tajās bezmaksas 30 minÅ«tÄ“s – iebraukt, atstāt auto, reÄ£istrÄ“ties, nokļūt pie ārsta, atnākt lÄ«dz auto nav iespÄ“jams. VeselÄ«bas ministrija kā Stradiņa slimnÄ«cas kapitāldaļu turÄ“tāja jau pašos pamatos ir ieplānojusi par katru ārsta apmeklÄ“jumu iekasÄ“t papildus vismaz 1,50 eiro. ArÄ« no cilvÄ“kiem ar funkcionāliem traucÄ“jumiem, arÄ« no tām, kurām ir CSDD izsniegta atļauja novietot stāvvietā automašÄ«nu bez maksas, ja vien tur ir šÄdas zÄ«mes. ZÄ«mes ir, bet aiz maksas barjeras! Teritorijā nav atrodama neviena norāde, ka cilvÄ“kiem ar funkcionāliem traucÄ“jumiem ir tiesÄ«bas tur novietot automašÄ«nas bez maksas.

Turpinājumam vÄ“l daži piemÄ“ri “no dzÄ«ves”, akcentÄ“jot tikai valsts un pašvaldÄ«bu iestādes, to Ä“kas. Nesen bija jāiegriežas VAS “Latvijas dzelzceļš” galvenajā Ä“kā Gogoļa ielā. Sākums – kāpiens Golgātā, jo āra kāpnÄ“m nav ierÄ«kotas nekādas uzbrauktuves, pacÄ“lāji, arÄ« margas, lai varÄ“tu vismaz pieturÄ“ties. IekšpusÄ“ tam seko vÄ“l viens kāpiens lÄ«dz caurlaižu postenim. Urrā! Tālāk gan ir ierÄ«koti pat divi lifti! Savukārt Mārupes novada domes izglÄ«tÄ«bas dienests un bāriņtiesa Konrāda ielā jau izceļas ar Ä“kas attālinājumu no ielas, personām ar invaliditāti neesošu auto stāvvietu, kā arÄ« pie ieejas ir aizmirsts par iespÄ“ju iebraukt Ä“kā personām ratiņkrÄ“slos, arÄ« jaunajām māmiņām ar bÄ“rnu ratiem. Protams, lifta šajā Ä“kā nav.

Kā to vÄ“rtÄ“t? Diskriminācija? AtšÄ·irÄ«gas attieksmes izrādÄ«šana? Nezinu par VAS “Latvijas dzelzceļš” motÄ«viem tik daudzu gadu garumā neveikt uzlabojumus sen eksistÄ“jušai Ä“kai, jo iespÄ“jams, ka nevienam nav tas pat ienācis galvā vai arÄ« tas ļauj izvairÄ«ties no ratiņkrÄ“slos sÄ“došo cilvÄ“ku apmeklÄ“juma. Savukārt abas pašvaldÄ«bas iestādes šajā Ä“kā atrodas salÄ«dzinoši nesen, bet iekļūšanas atvieglojumu ierÄ«košana netika pat plānota - jo bija nopietna atruna “kas tad ir daži pakāpieni pie ārdurvÄ«m! Kam vajadzÄ“s, gan jau uzkāps…”

Vai šÄdu attieksmi var mainÄ«t? Manuprāt, var. Ne vienā dienā, jo vispirms ir jāgroza normatÄ«vie akti, liekot ikvienam valsts vai pašvaldÄ«bas publiskas Ä“kas Ä«pašniekam nodrošināt piekļuvi personām ar funkcionāliem traucÄ“jumiem vismaz Ä“kas pirmajā stāvā. Savukārt, ja personu pieņemšana notiek arÄ« otrajā vai augstākos stāvos, tad ir jāierÄ«ko lifts. Nevietā bÅ«tu divas valsts un pašvaldÄ«bu amatpersonu replikas – “kam tas ir vajadzÄ«gs” un “tas ir dārgi”.

Kādu laiku neesmu bijis valstiski galvenajās iestādÄ“s JÄ“kaba un BrÄ«vÄ«bas ielās. Kad tās apmeklÄ“ju pÄ“dÄ“joreiz, arÄ« pie Saeimas Ä“kas un Ministru kabineta “uzbrauktuves” pie āra trepÄ“m nemanÄ«ju, par invalÄ«du automašÄ«nas stāvvietas zÄ«mi nemaz nerunājot.

3. Dot iespēju strādāt algotu darbu.

Lielākajai daļai cilvÄ“kiem ar funkcionāliem traucÄ“jumiem ar valsts “piešÄ·irto” pensiju iztikt ir problemātiski. Pat pašvaldÄ«bu un valsts noteiktie cita veida atvieglojumi nerada cilvÄ“ka dzÄ«vošanai cienÄ«gus apstākļus, jo pensijas nauda tiek tÄ“rÄ“ta medikamentiem, palÄ«glÄ«dzekļiem, elementāru rÄ“Ä·inu apmaksai. TāpÄ“c  cilvÄ“ki ar funkcionāliem traucÄ“jumiem nav jānoraksta un jāizsvÄ«tro no darba tirgus. Tas ir milzÄ«gs potenciāls gan valsts un pašvaldÄ«bu jomā, gan privātajā sektorā, jo pārvietošanās ierobežojumi vienlaicÄ«gi nenozÄ«mÄ“ cilvÄ“ku prāta spÄ“ju zudumu vai roku pārakmeņošanos. Tikai valstij un sabiedrÄ«bai ir jāgrib šos cilvÄ“kus nepazaudÄ“t, viņus reāli integrÄ“t ne tikai darba tirgÅ«, bet arÄ« sabiedrÄ«bā kopumā. Diemžēl mums ir daudzas “publiskas personas”, kuras aicina klausÄ«ties tikai viņu vārdos, bet darbos rÄ«cÄ«ba ir pilnÄ«gi pretÄ“ja.

Gribas praktiskus piemÄ“rus? NesÅ«dzos, bet viela pārdomām. Kādu brÄ«di atpakaļ biju reÄ£istrÄ“ts bezdarbnieks. Savu dzÄ«ves gājumu (CV) un motivācijas vÄ“stules sÅ«tÄ«ju kā privātajiem, tā arÄ« valstiskajiem darba devÄ“jiem, ja no sludinājuma varÄ“ju secināt, ka mana kompetence ir atbilstoša. Adresātu vidÅ« bija trÄ«s PierÄ«gas pašvaldÄ«bas, arÄ« kāda bieži medijos piesaukta kamera. Neviena no šÄ«m iestādÄ“m man pat nepiezvanÄ«ja, nemaz nerunājot par aicinājumu uz interviju. Tajā pat laikā kāds privātais komersants atbildÄ“ja – “Paldies par interesi, bet JÅ«su kompetence mÅ«su uzņēmumam ir krietni par augstu, mÄ“s Jums nevarÄ“sim piedāvāt adekvātu atalgojumu.” Visā valstÄ« ir sekmÄ«gi izveidota “sistÄ“ma” – amata pretendentiem nav nekādu iespÄ“ju pierādÄ«t, ka potenciālais darba devÄ“js ir jebkā pārkāpis SatversmÄ“ noteikto atšÄ·irÄ«gas attieksmes izrādÄ«šanu vai pat veicis diskrimināciju, jo šÄ«s iestādes labākajā gadÄ«jumā ir atbildÄ“jušas uz e-pastu par dokumentu saņemšanu, taču visi tālāk pieņemtie to lÄ“mumi ir lielais nezināmais.

Medijos mākslÄ«gi tiek uzturÄ“ts viedoklis, ka personu ar Ä«pašÄm vajadzÄ«bām nodarbināšana darba devÄ“jam ir apgrÅ«tinoša, jo saskaņā ar Darba likuma 109.panta 2.daļu darba devÄ“jam aizliegts uzteikt darba lÄ«gumu ar darbinieku, ja viņš atzÄ«ts par invalÄ«du, izņemot gadÄ«jumus, kas ir noteikti Darba likuma 47.panta 1.daļā un 101.panta 1.daļas 1.,2.,3.,4.,5.,7. un 10.punktā[4]. NeanalizÄ“šu visas iespÄ“jas legāli vai likumÄ«gi pārtraukt darba attiecÄ«bas ar cilvÄ“kiem ar funkcionāliem traucÄ“jumiem, jo tādu ir pietiekami. Jā, ir atsevišÄ·i gadÄ«jumi, izņēmuma situācijas, kad viens vai otrs darbinieks cenšas ļaunprātÄ«gi izmantot šÄ« panta nosacÄ«jumus, bet tā nav sistÄ“ma.

ArÄ« šajā, nodarbinātÄ«bas gadÄ«jumā, pirmais solis ir jāsper valstij, manuprāt, tieši likumdošanas jomā. Ir jāveido speciāla valsts programma – sākot ar normatÄ«vo aktu grozÄ«šanu, nosakot, ka katrā valsts iestādÄ“, katrā pašvaldÄ«bā ir obligāti jānodarbina zināms skaits cilvÄ“kus ar funkcionāliem traucÄ“jumiem. Vai uzreiz ir jānosaka konkrÄ“ts cipars attiecÄ«bā pret nodarbināto skaitu? IespÄ“jams, ka ar laiku jā, bet sākumam pietiktu ar vienu, diviem, trÄ«s. VarbÅ«t tad arÄ« privātais sektors sāktu domāt, izvÄ“rtÄ“t, iesaistÄ«t, nevis tikai klaigātu par “Darba likumā” viņiem ierakstÄ«to nelabvÄ“lÄ«go formulÄ“jumu. Populisms populisma galā, tukša muldÄ“šana, jo no darba ir iespÄ“jams atbrÄ«vot ik vienu personu, kura pārkāpj darba lÄ«guma nosacÄ«jumus vai arÄ« veic pretlikumÄ«gas darbÄ«bas, ja ir tiesisks pamats. Tikai Latvijā ir vÄ“rojama daudzgadÄ“ja valsts struktÅ«ru Ä«pašÄ “neprasme” atbrÄ«vot no darba valsts sektorā nodarbinātos, it Ä«paši bijušos knābistus.

Uzreiz atbildot tiem bļāvÄ“jiem, ka šÄds mans ierosinājums radÄ«s atšÄ·irÄ«gu pieeju vienai no sabiedrÄ«bas grupām - cilvÄ“kiem ar funkcionāliem traucÄ“jumiem, atbildu - nÄ“, tā nav, jo raugoties no analoÄ£ijas – neviens taču neiebilst pret pasaules tendenci vadošos amatos nodarbināt vairāk sievietes, taisni pretÄ“ji – tas tiek veicināts, pat ar grozÄ«jumiem normatÄ«vajos aktos. Ja tagad daudz kur lepojas ar sieviešu skaitu vadošos amatos, parlamentos vai valdÄ«bā, varbÅ«t ar laiku spÄ“sim kā ikdienu uztvert faktu, ka kādu jomu, nozari vai uzņēmumu vada cilvÄ“ks ar Ä«pašÄm vajadzÄ«bām, nevis tikai lepojoties ar no pagaldes vai skapja izlÄ«dušajiem ministriem.

Vai ir nepieciešams un vai ir iespÄ“jams ko reāli darÄ«t cilvÄ“ku ar funkcionāliem traucÄ“jumiem labā? Tikai fakti – Latvijā “tika veikts pÄ“tÄ«jums par diskrimināciju darba tirgÅ«, kurā tika aptaujāti 353 cilvÄ“ki ar invaliditāti, no kuriem 52,7% bija ekonomiski neaktÄ«vi, 17,5% bija darba meklÄ“jumos un tikai 25,3% bija darba attiecÄ«bās. No šiem cilvÄ“kiem 22,6% bija saskārušies ar diskrimināciju. Respondentiem, kuriem bija darbs, tika jautāts, vai viņi ir saskārušies ar diskrimināciju darbavietā. 16,6% no respondentiem atzina, ka ir pieredzÄ“juši diskrimināciju darbavietā, vienā trešdaļā gadÄ«jumu diskriminācijas gadÄ«jumi atkārtojās 3-5 reizes, bet vienā no pieciem gadÄ«jumiem respondenti ar diskrimināciju saskārās 6-10 reizes gada laikā”.[5] Šie skaitļi nav labvÄ“lÄ«gi darba devÄ“jiem un valstij.

SabiedrÄ«bai ir jāsaprot kāds bÅ«tisks faktors – nekas nav mūžīgs, nemainÄ«gs. SvarÄ«gi ir tas, ka jebkurš cilvÄ“ks kādā brÄ«dÄ«, esot pilnā spÄ“ku plaukumā, jÅ«toties visvarens, var nonākt situācijā, ka viņš tiek atzÄ«ts par cilvÄ“ku ar funkcionāliem traucÄ“jumiem. Tas ir aicinājums, nevis draudi - iedomāties situāciju, atrasties “otra ādā”. “ANO konvencija par cilvÄ“ku ar invaliditāti tiesÄ«bām ir viens no cilvÄ“ku sabiedrÄ«bai vissvarÄ«gākajiem dokumentiem, jo jebkurš cilvÄ“ks, kurš tiek uzskatÄ«ts par "normālu", var kādā noteiktā brÄ«dÄ« iegÅ«t invaliditāti - vai nu uz kādu laika posmu vai uz visu savu atlikušo dzÄ«vi.”[6]

PiekrÄ«tu viedoklim, ka “Integrācijas modeļi pieņem, ka kaut kas ir nepareizs un ka tas ir jāsalabo, lai to varÄ“tu iekļaut esošajā sistÄ“mā, ka šÄ« iekļaušana ir process, kurā katra persona neatkarÄ«gi no tās vecuma, invaliditātes un tās veida, dzimuma, reliÄ£iskās vai seksuālās pārliecÄ«bas vai tautÄ«bas, kura vÄ“las, var piekļūt un pilnÄ«bā piedalÄ«ties visos aktivitātes vai pakalpojuma aspektos tādā pašÄ veidā kā jebkurš cits sabiedrÄ«bas loceklis un iekļaušana fokusÄ“jas uz visu cilvÄ“ku tiesÄ«bām iederÄ“ties, ka tā ir prakse veidot no ierobežojumiem brÄ«vu vidi, lai visām personām bÅ«tu iespÄ“ja bÅ«t par sabiedrÄ«bas daļu.[7]

Manis pārdomas vai analizÄ“tie gadÄ«jumi ir tikai daļa no praksÄ“ konstatÄ“tā. Bez “uzmanÄ«bas” palika “bezmaksas“ medicÄ«na pirmās grupas cilvÄ“kiem ar funkcionāliem traucÄ“jumiem, rehabilitācija, tās savlaicÄ«ga pieejamÄ«ba un informācija par tās esamÄ«bu, Sociālās integrācijas valsts aÄ£entÅ«ras darbÄ«ba, gaidÄ«šanas termiņiem uz tās sniegtajiem pakalpojumiem, utt. Galvenais, kas ir jāatceras, ka katrs cilvÄ“ks ir atšÄ·irÄ«gs, tāpÄ“c nav iespÄ“jams veidot vienu standarta modeli cilvÄ“ku iekļaušanai sabiedrÄ«bā, tās aktivitātÄ“s. Otrkārt – ir jābÅ«t vÄ“lmei darÄ«t, treškārt – ir jābÅ«t praktiski veicamām lietām, kuras dod reālu, “taustāmu” rezultātu.

---

[1] INVALIDITĀTES ĒTIKAS ETIĶETE, pieejams: http://www.itlerasmus.eu/DEM/DEM%20LT%20Latvian.pdf

[2] DISKRIMINĀCIJA LATVIJAS DARBA TIRGŪ, Rīga 2014, SIA Projektu un kvalitātes vadība, pieejams http://www.nva.gov.lv/docs/30_532182ec87ebe6.54266345.pdf

[3] Eiropas Komisijas Latvijā interneta mājas lapa, pieejams:  https://www.facebook.com/EiropasKomisija/videos/295524810987092/

[4] Latvijas Republikas “Darba likums”

[5] DISKRIMINĀCIJA LATVIJAS DARBA TIRGŪ, Rīga 2014, SIA Projektu un kvalitātes vadība, pieejams http://www.nva.gov.lv/docs/30_532182ec87ebe6.54266345.pdf

[6] INVALIDITĀTES ĒTIKAS ETIĶETE http://www.itlerasmus.eu/DEM/DEM%20LT%20Latvian.pdf

[7] INVALIDITĀTES ĒTIKAS ETIĶETE http://www.itlerasmus.eu/DEM/DEM%20LT%20Latvian.pdf