Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Te nu tā ir – mežu zeme Latvija. Mežu zeme, kurā vecie meži sabrÅ«kot un radot kaitÄ“kļus un citu postu, oglekli tā Ä«steni spÄ“jot krāt tikai jaunaudzes un rātnās rindiņās sastādÄ«ti viena vecuma kociņi. Tieši aktÄ«vi apsaimniekotos mežos bioloÄ£iskā daudzveidÄ«ba esot vislielākā. Štrunts par avotiem, kapiņiem, putniņiem, puÄ·Ä«tÄ“m – tās visas ir blēņas, jo ir taču jādzÄ«vo.

BrÄ«vās gaismas stundas pÄ“c darba gribas izmantot gaisa elpošanai, jaunatklāšanai un pastaigām no mājām ne visai tālā apkārtnÄ“. IzslÄ“dzu datoru, paņemu fotoaparātu un esmu parasts cilvÄ“ks, kurš vienkārši grib svaigu gaisu un mežu. Šajās stundās mÄ“Ä£inu atrast valsts mežu, kur pastaigāt, jÅ«toties mežā. Mamma Daba taču aicina.

Bet kur iet, ja patiešÄm grib doties valsts mežos? Var jau laimÄ“ties, bet tas nav bieži. Es nerunāju par labiekārtotām, uzpucÄ“tām takām, kas domātas, lai pareizi virzÄ«tu svÄ“tdienÄ«gus pilsÄ“tniekus un svaigā gaisa tÄ«kotājus. Es runāju par parasto Latviju un parasto mežu. Turklāt, ja izdodas atrast mežu, kurā justies kā mežā, nākamajā gadā tur bieži vien sagaida jau pavisam cita aina. AcÄ«m redzamais ir biedÄ“jošs, jo Ä«paši baiss ir šo pārmaiņu ātrums, kas nav samÄ“rojams ar dabiskas dabas atjaunošanās spÄ“ju.

Tāds nu tas izskatās – tipiskais mežs Latvijā. TeorÄ“tiski meža agrÄ«nās stadijas arÄ« ir mežs, un, protams, saprotu, ka Latvija nav viscauri rezervāts, un tam tā nevajag bÅ«t. Bet zudis samÄ“rs starp jauno un veco mežu. Ir stipri par daudz jauno mežu, kuriem turklāt, saglabājot šÄdu plÄ“sÄ«gu saimniekošanas pieeju, nekad neļaus kļūt veciem ar tur piederÄ«gajiem elementiem un dzÄ«vajām bÅ«tnÄ“m, kurām nav citu māju, kur pārvākties. Šo draudÄ«go nepietiekamÄ«bu nevar glābt sÄ«kās atstātās koku skupsnas un daži saglabātie elementi.

Žigli noplenderÄ“jam to, ko iepriekšÄ“jās paaudzes sataupÄ«jušas. Neesmu oriÄ£ināla, to sakot. JÅ«s to dzirdat/lasāt jau vismaz simto reizi, vai ne? Un nekas nemainās, vai ne? Bet, jo dziļāk tas skar personiski, jo briesmÄ«gāk tas šÄ·iet. Tas, ko tagad piedzÄ«vojam, ir grandiozas Latvijas pārmaiņas. Ar ilgtermiņa un reizÄ“m pat neatgriezenisku negatÄ«vu ietekmi uz dabas vidi un cilvÄ“ku dzÄ«ves kvalitāti.

Kādreiz tiem, kuri dzÄ«vos pÄ“c mums, tas maksās dārgi. PamatÄ«gi sabÅ«vÄ“to meža ceļu tÄ«kls ir garants, ka tāda ir Latvijas mežiem lemtā nākotne. Ja vien nenotiks brÄ«numains klikšÄ·is jeb attapšanās kaut kur tur augšÄ.

Starp citu, nav brÄ«nums, ka apmeklÄ“tāju slodze uz dabas takām un aizsargājamām dabas teritorijām pÄ“dÄ“jā laikā ārkārtÄ«gi pieaug. Tas nav tikai pandÄ“mijas dēļ. Tas ir arÄ« tāpÄ“c, ka daudzos apvidos vienkārši nav vairs, kur iet. Ja vien nav laimÄ“jies dzÄ«vot lielākā aizsargājamā mežu teritorijā vai vismaz tādas teritorijas tuvumā, vai jÅ«ras piekrastÄ“, kur vismaz pagaidām šÄdi nedrÄ«kst izrÄ«koties. Vai arÄ« jābÅ«t mierā ar soļošanu pa augsti uzbÄ“rtu koksnes izvešanas ceļu, veroties uz kailcirtÄ“m, vai jābauda svaigais gaiss, laužoties cauri jaunaudzÄ“m.

Pārpublicēts no Facebook.

Novērtē šo rakstu:

0
0