Iesaki rakstu:

Publiskotajā bijušÄs Valsts drošÄ«bas komitejas (VDK) alfabÄ“tiskajā kartotÄ“kā trÅ«kst gandrÄ«z 700 aÄ£entu kartÄ«šu, - ar šÄdu secinājumu šorÄ«t nācis klajā žurnāls "Ir". ŠÄ«s ziņas aktualizÄ“ pirms diviem gadiem IndriÄ·a Latvieša „Baiļu” triloÄ£ijas pirmajā grāmatā – romānā „Bailes” rakstÄ«to par Satversmes aizsardzÄ«bas biroja vadÄ«bas rÅ«pÄ«gi slÄ“pto „Faktu D” – faktiski apjomÄ«gu „čekas maisu” satura zādzÄ«bu. Dienu pirms „Baiļu” triloÄ£ijas trešÄs grāmatas – trillera „Nauda” nākšanas klajā Pietiekšodien publicÄ“ tās nodaļas no romāna „Bailes”, kurās pieminÄ“ts šis „Fakts D”.

20. Voronovskis

Majora Voronovska dzÄ«vÄ“ laiku pa laikam bija atgadÄ«jušÄs pārsteidzošas lietas, taču šis noteikti bija visbrÄ«numainākais atgadÄ«jums, liekot pašam sev neizpratnÄ“ uzdot tikai vienu vienÄ«gu jautājumu – kāpÄ“c gan viņš vÄ“l bija dzÄ«vs? Turklāt atbilde bija ļoti nozÄ«mÄ«ga – ne tikai, tā sacÄ«t, sporta pÄ“c.

Viss, ko viņš bija paspÄ“jis uzzināt par Ziemu, liecināja vienu – šim cilvÄ“kam slepkavÄ«ba nenozÄ«mÄ“ja pilnÄ«gi un absolÅ«ti neko. Vismaz neko svarÄ«gu ne. Pret nogalināšanu šis algotais slepkava izturÄ“jās kā pret normālu, ikdienišÄ·u dzÄ«ves sastāvdaļu – kaut ko lÄ«dzÄ«gu zobu tÄ«rÄ«šanai vai friziera apmeklÄ“šanai.

tomÄ“r viņš bija atstājis dzÄ«vus gan abus Voronovskim „piestiprinātos” Sarāna cilvÄ“kus, gan pašu majoru. KāpÄ“c? Ar kādu nodomu? Vai varbÅ«t – nekāda nodoma vispār nebija? VarbÅ«t Ziemas ieskatā no visu triju nāves nebija ne mazākās jÄ“gas? Un tad – kāpÄ“c velti muļķoties?

Jā, šis laikam notikušajam bija vienÄ«gais racionālais izskaidrojums, bet tādā gadÄ«jumā no tā izrietÄ“ja šis tas nepatÄ«kams. Voronovskis zināja, ka viņš nav nekāds tur dedukcijas speciālists, bet te nu secinājums uzprasÄ«jās pats no sevis. Kaut kādā nesaprotamā – bet patiesÄ«bā jau labi nojaušamā – veidā Ziema jau pirms tam bija zinājis, ka ir izgaismojies.

Tādā gadÄ«jumā Ziemam nebija nekādas jÄ“gas viņus visus trÄ«s nogalināt. Ja reiz viņam bija skaidrs, ka arÄ« bez viņiem ir pietiekami daudz cilvÄ“ku, kam ir zināms gan par viņa „gastroļiem" RÅ«tupa dzÄ«voklÄ«, gan par viņa pašreizÄ“jo atgriešanos Latvijā. Tādā gadÄ«jumā viņi Ziemam bija tikai knišÄ¼i, kas nespÄ“j iekost un kuri tādēļ nav pelnÄ«juši plaukstas plakšÄ·i.

Bet no kurienes Ziema to bÅ«tu varÄ“jis uzzināt? Par viņa ierašanos Latvijā varÄ“ja zināt pietiekami daudz cilvÄ“ku un no pietiekami dažādiem avotiem, tur nu šaubu nebija. Toties visam, kas saistÄ«ts ar ierakstu un tajā redzamo, Voronovskis droši zināja vienÄ«go sākumavotu – tas bija viņš pats un neviens cits. Jautājums bija tikai – kurā no tālākajiem Ä·Ä“des posmiem informācija bija aizplÅ«dusi.

No viņa informācija par ierakstā redzamo bija aizplÅ«dusi tālāk pie Melnmeiera, bet pÄ“c tam jau – krietni plašÄkam personu lokam. PrecÄ«zi šo loku viņš noteikt, protams, nevarÄ“ja, rociņas bija par Ä«sām un pilnvaras par mazām, bet skaidrs šÄ·ita viens – Ziemam acÄ«mredzot bija kāds informācijas avots kaut kur drošÄ«bas iestādÄ“s vai pat „virs” tām.

ŠÄ« secinājuma gaismā arÄ« kontaktÄ“šanās ar Sarānu diez ko saistoša nešÄ·ita, bet – kur nu bija likties. Izkļūšana no čūkšÄ¼a un tikšana atpakaļ lÄ«dz RÄ«gai nebija bijusi neko viegla – protams, Ziema nebija tāda humānisma pārņemts, lai trijotnei atstātu makus vai kaut vienu mobilo telefonu.

Cita starpā tas nozÄ«mÄ“ja, ka Ziemas Ä«pašumā bija nonākuši visu triju telefonu kontaktu saraksti un „saldajā” – arÄ« Voronovska dienesta apliecÄ«ba. Voronovskis pat nevÄ“lÄ“jās domāt par to, kas sliktāk – tas, ka viņam tā arÄ« nebija sanācis telefonam uzlikt kaut elementāru PIN kodu, vai tas, ka ar Ziemas vaibstiem viņa apliecÄ«bu varÄ“ja gluži mierÄ«gi izmantot.

Taču Sarānu, kā izskatÄ«jās, tādi sÄ«kumi pat neinteresÄ“ja. Sarāns bija ļoti aizņemts ar ko citu – ar niknu, histÄ“risku, šÄ·iet, pat minÅ«tes desmit ilgu bļaušanu uz Voronovski, uzzinot par notikušo un Ä«paši sāpÄ«gi uztverot to, ka Ziema ir veiksmÄ«gi nozudis.

ŠÄ« reakcija bija tik asa, ka Voronovskis nolÄ“ma pat neieminÄ“ties par uz brÄ«tiņu viņa rokās pabijušo zeltÄ«to sÄ“jumiņu, kas bija izskatÄ«jies Ziemam diezgan svarÄ«gs. KāpÄ“c – to viņš pÄ“c tam Ä«sti nespÄ“ja paskaidrot arÄ« pats sev. VarbÅ«t vienkārši tāpÄ“c, ka likās – jau tāpat pietiks bļaušanas un lamu.

VarbÅ«t tāpÄ“c, ka loÄ£iskās pārdomas bija novedušas pie secinājuma – arÄ« Sarāns nav no tiem, kam vajadzÄ“tu uzticÄ“ties. Jo vairāk, ka sarunā ar Ziemu apziņā bija noskanÄ“jis kāds mazs trauksmes zvaniņš, ko pÄ“cāk vajadzÄ“ja apdomāt.

Jā, bet varbÅ«t vienkārši tāpÄ“c, ka brÄ«dÄ«, kad bļaušanas beigās Sarāns sāka tincināt par to, vai Ziemas mantās nav bijis kas neparasts, Voronovskim šÄ·ita – tagad kaut ko atcerÄ“ties bÅ«tu vienkārši muļķīgi.

Saruna gan bija beigusies diezgan mierÄ«gi – uz nebÄ“du iztrakojies, Sarāns bija pārgājis uz daudz miermÄ«lÄ«gākām notÄ«m. Tā un tā, viss jau var gadÄ«ties, tagad tik nevajag no vieniem sÅ«diem nekavÄ“joties ielÄ“kt nākamajos, tā ka tu, Vaņa (un nevis Izja), mierÄ«gi turpini strādāt un ne par ko briesmÄ«gi nenervozÄ“.

PriekšniecÄ«bai? NÄ“, priekšniecÄ«bai gan par notikušo ziņot nevajag – tev, Vaņa, no tā nekas labs nebÅ«s, mani cilvÄ“ki – tie ir mani cilvÄ“ki, mana darÄ«šana, ar visu to es pats tikšu galā. TomÄ“r nacionālās drošÄ«bas jautājums – jo mazāk kaut kas skan apkārt, jo labāk...

Tur viņiem abiem sakrita – galÄ«gi nebija tā, ka Voronovskim par šo kauna traipu gribÄ“tos vÄ“l kādam stāstÄ«t. Nu, nebija viņš nekāds opers, nebija un arÄ« nevÄ“lÄ“jās bÅ«t. Daudz labāk viņš jutās dokumentu vidÄ“, - tur viņam patiešÄm bija zināmi talanti meklÄ“t un arÄ« atrast.

ArÄ« DrošÄ«bas policijas darbiniekam ar majora uzplečiem nebija nemaz tik vienkārši tāpat vien tikt pie jebkuras informācijas pat savas iestādes ietvaros, taču ar Voronovska talantiem pietika, lai viņa priekšÄ uz galda gulÄ“tu vairākas pabiezas necila paskata mapÄ«tes, par kurām jebkurš RÅ«tupa kunga biogrāfs bÅ«tu gatavs atdot vismaz kādu gabaliņu no savas nemirstÄ«gās dvÄ“seles.

Lai kādā pretrunā tas bÅ«tu ar Sarāna nostādnÄ“m, Voronovska viedoklis bija – tik nopietnu cilvÄ“ku kā Ziemu „ciemos” pie RÅ«tupa varÄ“ja bÅ«t nosÅ«tÄ«juši tikai vÄ“l nopietnāki cilvÄ“ki. Tiem savukārt vajadzÄ“ja bÅ«t bijušiem kādiem pavisam, pavisam nopietniem iemesliem šÄdai „ciemos” sÅ«tÄ«šanai. Nebija vairs nekādi deviņdesmitie gadi, kad tevi uzspridzināt vai nošaut liftā varÄ“ja par pāris nez kur pazudušÄm cukura vai naftas kravām.

Protams, nebija nekādas garantijas, bet kaut kādus pavedienus varÄ“ja dot iespÄ“jami plašÄka informācija par RÅ«tupa kunga rosÄ«šanos pÄ“dÄ“jos gados. Protams, šim kungam ienaidnieku netrÅ«ka, taču šajā mazajā, flegmatiskajā valstÄ« kaut kā nebija dzirdÄ“ts, ka, piemÄ“ram, apkrāpti un piesmieti tiesas prāvas dalÄ«bnieki mestos atriebties, tā sacÄ«s, ārpustiesas kārtÄ«bā.

NÄ“, tam vajadzÄ“ja bÅ«t kaut kam neordināram, kaut kam Ä«pašam. VarbÅ«t tas, ka Ziemas mÄ«tnes vieta pÄ“dÄ“jos gados bija Krievija, norādÄ«ja uz kādiem Krievijas pavedieniem? Voronovskis nebija pakļauts – vismaz pats tā domāja – vispārÄ“jai histÄ“rijai par krievu izsmalcināto un slÄ“pto visa veida agresiju pret Latviju. Taču – viss varÄ“ja bÅ«t, viss varÄ“ja bÅ«t.

ArÄ« tāpÄ“c viņš bija pielicis tik pamatÄ«gas pÅ«les, lai tiktu pie šÄ«m mapÄ«tÄ“m – dažādos laikos savāktiem operatÄ«vās izstrādes materiāliem par RÅ«tupa kontaktiem Krievijā un arÄ« ar personām, kas bija cieši saistÄ«tas ar šo valsti. Pirmie materiāli bija datÄ“ti jau ar deviņdesmitajiem gadiem, pÄ“dÄ“jie bija dažus gadus seni.

Vispār, ja asinÄ«m piešÄ·irt kādu nozÄ«mi, arÄ« pats RÅ«tups bija vismaz par ceturtdaļu krievs – ja ne vÄ“l vairāk, un arÄ« citādu interesantu personu viņa senčos netrÅ«ka. UzcÄ«tÄ«gs ierÄ“dnis Krievijas impÄ“rijas pārvaldes sistÄ“mā bija bijis viņa vectÄ“vs – RÅ«tupa mātes tÄ“vs.

Savukārt tÄ“vs vispirms bija padienÄ“jis latviešu leÄ£ionā, bet pÄ“c tam Liepājas karagÅ«stekņu nometnÄ“ pÄ“c Otrā pasaules kara bija kļuvis par NKVD uzticÄ«bas personu – un bija vairāk nekā skaidrs, kādām personām šÄdu statusu piešÄ·Ä«ra.

IespÄ“jams, tieši no tÄ“va pusčekistiskās pagātnes advokātam-domātājam RÅ«tupam gÄ“nos bija iegravÄ“jušÄs, piemÄ“ram, šÄdas idejas, ko viņš pauda jau krietni vÄ“lāk: „1941. gada oktobris, Maskava, vācieši vietām ir tikai 30–40 kilometru no galvaspilsÄ“tas. VirspavÄ“lnieks pieņem lÄ“mumu par speciālas motorizÄ“tas 5000 cilvÄ“ku lielas NKVD brigādes radÄ«šanu, kuras vienÄ«gais uzdevums ir izÄ·ert un uz vietas nošaut visus spiegus un tos, kuri var sabotÄ“t. Vairs nekādu kriminālprocesa kodeksu, pavÄ“le ir nošaut uz vietas!

BÅ«tu grÄ“ks mÅ«su valstij neizmantot kaimiņvalsts vÄ“stures pieredzi. KāpÄ“c ekstrÄ“mā situācijā nevarÄ“tu darboties attiecÄ«ga Iekšlietu ministrijas brigāde, komplektÄ“ta no operatÄ«vajiem darbiniekiem, kuru priekšrocÄ«ba ir tā, ka viņi pazÄ«st publiku, un militāristiem, kas neraustās, bet šauj? RÄ«gā pietiktu ar pusi tādas brigādes, kāda 1941. gadā bija Maskavā...”

Jā, un vÄ“l RÅ«tupa tÄ“vam, kurš pÄ“c profesijas bija mÅ«ziÄ·is, arÄ« vienmÄ“r bija bezgala patikušas sievietes, un tā nu viņš sievu – tā paša krievu impÄ“rijas ierÄ“dņa meitu ar visnotaļ krievisku uzvārdu – bija pametis jau tad, kad mazajam Andrim bija tikai trÄ«s gadiņi.

PÄ“c Ä£imenes izjukšanas māte uz visu mūžu bija saglabājusi vāji slÄ“ptu nepatiku pret Andri, uzskatot viņu par vÄ«ra aiziešanas iemeslu. Savukārt pašam Andrim tÄ“va mÄ“tāšanās no vienas varas apskāvieniem pie otras bija ieriebusi jau jaunÄ«bā – kad viņš bija sadomājies dienÄ“t tieši padomju flotÄ“, izrādÄ«jās, ka tÄ“va biogrāfijas dēļ nekas no tā nesanāks...

Bet tas nu tā – garāmejot. Vienkārši kāds cÄ«tÄ«gs pilsonis visus šos faktiņus bija savācis un pievienojis lietai. Daudz saistošÄka bija lietas mÅ«sdienu daļa – Voronovskim pat prātā nebija ienācis, ka vienai privātpersonai Krievijā varÄ“ja bÅ«t tik nopietni, tā sacÄ«t sadarbÄ«bas partneri.

No ziņojumiem un arÄ« dažām oficiālām izziņām nepārprotami izrietÄ“ja – RÅ«tupam Krievijā deviņdesmitajos gados bija izdevies tas, uz ko oficiālie vÄ“sturnieki tā arÄ« nebija spÄ“jÄ«gi. Viņam cita starpā bija izdevies pastrādāt arhÄ«vos, kuru durvis Latvijas nomenklatÅ«ras vÄ“sturniekiem tā arÄ« bija palikušas slÄ“gtas, - lieki teikt, ka viņi bija arÄ« čaklāko ziņotāju vidÅ«.

ArÄ« tepat Latvijā arhÄ«vi RÅ«tupam bija šÄ·ituši ļoti saistoši – un ne tikai tie, kas varÄ“ja viņam palÄ«dzÄ“t ar denacionalizāciju saistÄ«tajā advokāta biznesā. CilvÄ“ks bija kārtÄ«gi padarbojies arÄ« pa kompartijas arhÄ«viem, nu, nekas aizliegts jau tas nebija, bet kopainu papildināja.

Tā, un te jau bija kaut kas patiešÄm neparasts – atskaites par veselu virkni sarunu ar slepenajiem ziņotājiem, kuri ar pāris gadu starpÄ«bu bija informÄ“juši par vienu un to pašu. Izrādās, vecais, viltÄ«gais kraÄ·is bija ļoti interesÄ“jies par tā sauktajiem „čekas maisiem” un iespÄ“jamu piekļuvi tam.

Protams, oficiāli RÅ«tups bija pasÅ«tÄ«ts turpat, kur pārÄ“jie, taču ziņojumi liecināja, ka mieru viņš nebija metis. VÄ“l vairāk, Voronovskis bÅ«tu teicis – vairāki ziņojumi bÅ«tu bijuši pietiekams pamats sākt kriminālprocesu par kukuļošanas mÄ“Ä£inājumu vai ko tamlÄ«dzÄ«gu.

Tik ļoti RÅ«tupa kungs bija vÄ“lÄ“jies tikt klāt maisu saturam, ka bija kļuvis pārdrošs un piedāvājis pat ļoti lielu naudu cilvÄ“kiem, no kuriem nebija nekādas cerÄ«bas gÅ«t kādu atsaucÄ«bu. Bet, protams, protekcija bija palÄ«dzÄ“jusi – cik varÄ“ja noprast, RÅ«tupam bija vienkārši aizrādÄ«ts, ka šÄda interese ir visai neveselÄ«ga.

Gan neizskatÄ«jās, ka brÄ«dināšana bija palÄ«dzÄ“jusi – vairāku gadu garumā, spriežot pÄ“c fragmentārajām ziņām, RÅ«tups bija turpinājis savus neveiksmÄ«gos mÄ“Ä£inājumus. Tie bija beigušies tikai salÄ«dzinoši nesen – turklāt kā uz burvju mājienu, tā, it kā vecais kraÄ·is bÅ«tu dabÅ«jis kādu smagu sitienu pa pakausi un šo tÄ“mu vienkārši izmetis no galvas.

VÄ“l un vÄ“lreiz pāršÄ·irstot mapÄ«tes, Voronovskis neko interesantu vairs neatrada. Ä€, vienÄ«gi šeit – ja tā rÅ«pÄ«gāk paskatÄ«jās, sanāca, ka RÅ«tupa interese par maisiem bija pagaisusi apmÄ“ram tajā pašÄ laikā, kad fiksÄ“ts „Fakts D”. Neviens no lietu skatÄ«jušajiem „analÄ«tiÄ·iem” to nebija pamanÄ«juši – un, ja arÄ« bija, tad Voronovskim par to nekas nebija zināms.

PatiesÄ«bā arÄ« par „Faktu D” viņš dzirdÄ“ja pirmoreiz – un patiesÄ«bā pat iedomāties nevarÄ“ja, ka viņa nopietnajā iestādÄ“ kāds varÄ“tu lietot šÄdus smieklÄ«gus, nez no kādām lubenÄ“m pagrābtus apzÄ«mÄ“jumus. Bet kas tas varÄ“ja bÅ«t? IekšÄ“jā balss viņam uzstājÄ«gi pavÄ“stÄ«ja, ka to noteikti nevajag jautāt ne Sarānam, ne augstajai priekšniecÄ«bai. Noteikti ne.

27. Voronovskis 

„Fakts D”... nebija ne mazākās nojausmas, kas tas tāds varÄ“tu bÅ«t. Turklāt nojausmas nebija arÄ« par to, kā par šo mistisko „faktu” kaut ko varÄ“tu noskaidrot. IekšÄ“jā balss Voronovskim teica, ka oficiālie kanāli darbavietā noteikti nav tie, kas bÅ«tu izmantojami – dažādu apsvÄ“rumu dēļ.

VÄ“l vairāk – atmosfÄ“ra darbavietā pÄ“dÄ“jos gados bija mainÄ«jusies bÅ«tiski uz slikto pusi. Voronovskim pilnÄ«gi pietika ar vienas rokas pirkstiem, lai uzskaitÄ«tu tos kolÄ“Ä£us, kam viņš varÄ“tu par kaut ko tādu cita starpā apjautāties un bÅ«t puslÄ«dz drošs, ka jau dienu vÄ“lāk par šo viņa interesi nezinās visi tie, kam par to neko nevajag zināt.

BrÄ«va laika bija pietiekami – pÄ“c elpu aizraujošajiem notikumiem VecrÄ«gā un tad PierÄ«gas mežiņā Sarāns bija kaut kur pačibÄ“jis, un nevarÄ“ja teikt, ka Ziemu tas skumdinātu. Tad nu viņš arÄ« pie viena kolÄ“Ä£a iegāja uz kafiju, otru gandrÄ«z nejauši satika pie kabineta durvÄ«m, ar vÄ“l diviem aizgāja pusdienās – un, kā jau varÄ“ja gaidÄ«t, izrādÄ«jās, ka par kaut kādu „Faktu D” neviens no viņiem nekad un neko nav dzirdÄ“jis.

Labi, ja precÄ«zi – it kā nekad un neko nav dzirdÄ“jis. Viens – tas, ar kuru kopā Voronovskis iedzÄ“ra kafiju un kurš jau pÄ“c pāris mÄ“nešiem taisÄ«jās izdienas pensijā, - izteicās nedaudz citādāk. „Neko neesmu dzirdÄ“jis un arÄ« tev neiesaku. Visādas muļķības var saklausÄ«ties, kas pÄ“c tam traucÄ“ mierÄ«gi dzÄ«vot,” – tādi bija precÄ«zie vārdi.

Taču Voronovskim mierÄ«gā dzÄ«ve šÄ kā tā bija beigusies jau pirms kādām dienām, tā ka šÄdi izteikumi attiecÄ«bā uz viņu radÄ«ja pilnÄ«gi pretÄ“ju efektu. Kaut kas tātad bija – bet kā to noskaidrot? Turklāt bez nevajadzÄ«gas izgaismošanās. Maniakālais RÅ«tups, čekas maisi, „Fakts D”, pazudusÄ« RÅ«tupa interese – „ņe gusto”, godÄ«gi sakot. Nebija, pie kā pieÄ·erties.

Voronovskis atcerÄ“jās, ka vÄ“l viņam ir pāris pietiekami labi paziņas Satversmes aizsardzÄ«bas birojā. Ikdienā viņi mitinājās publiski neafišÄ“jamajās SAB telpās Valdemāra ielas galā, un ar abiem Voronovskim savulaik bija bijis tāds mazs kopÄ“js biznesiņš Ä£imenes budžeta palielināšanai.

Nekā klaji nelikumÄ«ga tajā visā nebija, galu galā Voronovskis bija labais policists, taču priekšniecÄ«bai informācija par šÄdu piepelnÄ«šanos nez vai patiktu. Tieši šÄ« iemesla dēļ Voronovska uzticÄ«ba abiem kādreizÄ“jiem kompanjoniem bija nedaudz... nu, teiksim, argumentÄ“tāka.

ArÄ« viņi abi gan Voronovski sarÅ«gtināja, kaut deva kārtÄ“jo vielu pārdomām. Ne par kādiem „Faktiem D” viņi neko nebija dzirdÄ“juši – un par šÄdu apzÄ«mÄ“jumu rÄ“ca pilnā balsÄ«, sak, nez kāds vietÄ“jais Flemings tad kaut ko tādu izdomājis.

Taču sarunā atklājās, ka pÄ“dÄ“jos gadus piecus, jā, tieši tā, piecus, kopš 2011. gada pavasara viņu kantorÄ« par čekas maisu tÄ“mu valda kaut kāda Ä«paša gaisotne. Kāda tieši? Tā Ä«sti nepateikt, bet kopš tā laika šÄ« tÄ“ma kantorÄ« vienkārši neesot populāra. Ja precÄ«zāk, to labāk vispār nepieminÄ“t.

NÄ“, protams, nekādu oficiālu formulāru un rÄ«kojumu neesot – un, ja arÄ« bÅ«tu, viņi taču nevarÄ“tu Voronovskim atklāt šitādu traku valsts noslÄ“pumu, hahahahahaha. Bet vienkārši jebkurā šÄdā iestādÄ“ bija visiem labi zināmas lietas, ko apspriest nevajag. Nu, it kā arÄ« kādam baigi ikdienā interesÄ“tu tie maisi, hahahahahaha.

LÄ«ksmie kompanjoni sarunā gan vairāk interesÄ“jās par to, vai atkal nevarÄ“tu sanākt kāds mazs biznesiņš – nu, tāds, kā toreiz. BrÄ«va laika esot, cik nevajag, glumais MizÄ«tis esot vÄ“l smieklÄ«gāks priekšnieks nekā viņa priekšgājÄ“js, „Ä·engurs” Bažociņš – ja tas vienkārši neesot varÄ“jis saprast, kas šai zemÄ“ Ä«sti notiek, tad MizÄ«tis acÄ«mredzami esot to sapratis, pārbijies lÄ«dz nāvei un tā arÄ« neesot atgājis.

Vienu prātÄ«gu, kaut nedaudz eksotisku domu viņi gan pameta – ja nu gadÄ«jumā Voronovskim neesot bail no zombijiem, bÅ«tu jÄ“ga parunāt ar pašam savas darbavietas bijušo darbinieku Andri Trautmani. Tas varÄ“tu zināt par visvisādiem faktiem – gan DÄ“, gan PÄ“, gan pat Žo, hahahahahaha.

Zombiju pieminÄ“šana bija diezgan precÄ«zi. Bija cilvÄ“ki, kuru kompānijā Voronovskis jutās... nu, kā to teikt... teiksim tā – neomulÄ«gi un bažīgi. Ne tāpÄ“c, ka šie cilvÄ“ki bÅ«tu kaut kādā ziņā par viņu nesalÄ«dzināmi pārāki intelektuāli, kulturāli, profesionāli vai vÄ“l kaut kā. NÄ“, drÄ«zāk sajÅ«ta bija, ka tu atrodies vienā telpā ar kaut kādu nelielu aizvÄ“sturisku Ä·irzakveida plÄ“soņu. Jā, vai vienkārši zombiju.

Bijušais biedrs Trautmanis, tagadÄ“jais Trautmaņa kungs bija vidÄ“ja auguma, no pirmā acu uzmetiena – visnotaļ simpātisks, sakarÄ«gs, racionāls sirms vÄ«rs. Taču šo labo iespaidu izjauca viņa skatiens, kas nekavÄ“joties lika atcerÄ“ties zombiju filmas, - glāžaini blāvs un stindzinošs.

Kāds cilvÄ“ks, kurš padomju laikos bija sÄ“dÄ“jis biedram Trautmanim pretÄ“jā galda pusÄ“ un no biedra Trautmaņa viedokļa bija viņa šÄ·iras ienaidnieks, pÄ“cāk bija izteicies Ä«si un skaidri – šis ir cilvÄ“ks, kurš it kā ir dzÄ«vs, bet ar sen mirušu dvÄ“seli.

Viens no slavenākajiem latviešu čekistiem savulaik par saviem kolÄ“Ä£iem bija teicis – tie ir cilvÄ“ki, kas strādā pÄ“c labākās sirdsapziņas... kuras viņiem nav. TagadÄ“jam Trautmaņa kungam šis raksturojums atbilda precÄ«zi.

Vispār jau tādai DrošÄ«bas policijas nosacÄ«ti jaunajai paaudzei kā Voronovskis – ar zobiem un nagiem izkārpÄ«jušamies no dziļiem laukiem, apveltÄ«tiem ar lielu apetÄ«ti un kāri iekārtoties uz dzÄ«vi RÄ«gā – uz Trautmani vajadzÄ“ja skatÄ«ties kā uz savas jomas leÄ£endu.

Ja Latvijai bÅ«tu sava enciklopÄ“dija un tajā bÅ«tu šÄ·irklis „izbijis Latvijas čekists”, tad pÄ“c tiesas un taisnÄ«bas šo šÄ·irkli vajadzÄ“tu rotāt biedra Trautmaņa Ä«sai biogrāfijai un fotoattÄ“lam.

Kalpojis viņš bija gods godam. VÄ“l astoņdesmito gadu pirmajā pusÄ“ tieši biedrs Trautmanis bija enerÄ£iski, ar patiesu šÄ·iru cīņas ideālu apdvestu aizrautÄ«bu pratinājis toreizÄ“jos cilvÄ“ktiesÄ«bu aizstāvjus. Savukārt, Padomju SavienÄ«bai jau acÄ«mredzami sašÄ¼Å«kot, viņš bija pamanÄ«jies uzkalpot lÄ«dz augstiem amatiem LPSR Valsts drošÄ«bas komitejas izmeklÄ“šanas un organizÄ“tās noziedzÄ«bas apkarošanas daļās.

PÄ“c PSRS sabrukuma izrādÄ«jās, ka eksbiedrs Trautmanis ir tikpat gatavs kalpot arÄ« jaunajai varai – bez kādām redzamām problÄ“mām viņš „pārcÄ“lās” uz neatkarÄ«gās Latvijas iekšlietu sistÄ“mu un vÄ“l deviņdesmito gadu beigās bija viens no tiem bijušajiem VDK štata darbiniekiem, kuri turpināja darbu DrošÄ«bas policijā.

Uzkalpojies lÄ«dz pat pulkveža dienesta pakāpei, viņš vÄ“l pabija iekšlietu ministra korupcijas apkarošanas jautājumu konsultanta postenÄ« un tad metās privātā kapitāla skavās. Te gan ar kalpošanu tik labi nevedās, turklāt lÄ«dz ar gadiem Trautmaņa kungs kļuva aizvien savdabÄ«gāks un savdabÄ«gāks, - piemÄ“ram, saskāries ar tādu pašu Ä«patni miljonāra Peļņika personā, viņš no šÄ« sava maizes devÄ“ja bija spiests atvadÄ«ties pat ar publisku skandālu.

Kā tieši Trautmaņa kungs savu maizÄ«ti pelnÄ«ja pašlaik, nezināja ne Voronovskis, ne viņa jautrie kompanjoni no SABa. Vienu gan viņš bija pamanÄ«jis – kaut kādā savas profesionālās dzÄ«ves posmā Trautmanis bija pamatÄ«gi sagājis ragos ar Voronovska šobrÄ«dÄ“jo neoficiālo priekšnieku Sarānu. Tai pašÄ grÅ«ti paciešamajā un nekaunÄ«gajā Islandes portālā salÄ«dzinoši nesen bija gari un plaši aprakstÄ«ts, kā Trautmanis pat SAB priekšniecÄ«bu brÄ«dinājis par Sarāna apšaubāmajiem sakariem.

Savulaik vai visa vietÄ“jo drošÄ«bnieku pasaulÄ«te bija Ä·iÄ·inājusi par Sarānu, kurš, demonstrÄ“jot izdomas bagātÄ«bu, bija kādā pašmāju elektroniskā pasta pakalpojumu sniedzÄ“jā sev ierÄ«kojis e-pasta adresi un nosaucies par Kseniju Ozolu, lai nopludinātu kādam savam aÄ£entam pusslepenu informāciju piedalÄ«tos arÄ« diezgan smieklÄ«gās peļņas shÄ“mās.

Nu, lÅ«k, un Trautmaņa kungs visā nopietnÄ«bā bija rakstÄ«jis Bažociņam iesniegumu par Kseniju-Sarānu, cita starpā pieminot: "L. Jakubsona portāla "mokromat.lv." saistÄ«bu ar SAB darbinieku Aigaru Sarānu apstiprina šinÄ« mÄ“nesÄ« no anonÄ«ma avota pie manis nonākušÄs izdrukas uz 148 lapām - "Leonid Jakubson” elektroniskā pasta sarakste un safabricÄ“jums par A. Embergu kā VDK aÄ£entu.

Ja pieļauj, ka šÄ« sarakste, vÄ“stules ir Ä«stas, tad tur aprakstÄ«tie notikumi ir šokÄ“joši, un L. Jakubsona darbÄ«bās ir virkne nozieguma sastāva pazÄ«mes, kā arÄ« nozieguma sastāvu pazÄ«mes ir A. Sarāna rÄ«cÄ«bā.

IevÄ“rojams kaitÄ“jums var tikt nodarÄ«ts arÄ« pašam Satversmes aizsardzÄ«bas birojam un Latvijas drošÄ«bai, ja šo abu darboņu, pÄ“c manas pārliecÄ«bas, klaji noziedzÄ«gās darbÄ«bas netiek nekavÄ“joties pārtrauktas. Turklāt nav saprotams, kas aiz tā visa stāv.

IepazÄ«stoties ar minÄ“tiem materiāliem (ja tie ir patiesi), manuprāt, ir secināms, ka kāds Aigars Sarāns, kas, iespÄ“jams, strādā SAB, paralÄ“li šim valsts darbam, kuru uztur mÅ«su valsts nodokļu maksātāji, vÄ“l, izmantojot savu dienesta stāvokli SAB, publiski darbojas kopÄ«gi ar apšaubāmas reputācijas subjektu LeonÄ«du Jakubsonu internetsaitā "mokromat.lv", kopÄ«gi ar L. Jakubsonu sistemātiski, daudzus gadus nodarbojas šai saitā ar tā saucamo "melno piaru”.

L. Jakubsons, izmantojot tai skaitā no A. Sarāna saņemto informāciju, ko A. Sarāns, pÄ“c manām domām, ieguva, pārkāpjot fiziskās personas datu aizsardzÄ«bas likumu un citus normatÄ«vos aktus, nodarbojas ar izspiešanu, un šÄda veida darbÄ«bas L. Jakubsonam ilgus gadus ir kā veiksmÄ«gs rÅ«pals.

Ä»oti satraucoši un Latvijas valsts drošÄ«bas interesÄ“m, manuprāt, pretÄ“ji, kā izriet no šiem materiāliem, A. Sarāns kopÄ«gi ar L. Jakubsonu darbojas Krievijā. PiemÄ“ram, šais materiālos tāds A. Žabanovs viņu L. Jakubsonam nosauc par "mÅ«su draugu". Bez šaubām, Krievijas dienestiem tas viss ir zināms un zināma arÄ« A Sarānam tuvā apkārtne ne tikai Latvijā. Un pieļauju, ka tas viss tiek veiksmÄ«gi izmantots pret Latvijas valsti.

Ä¢enerāļa kungs, vai tas neizskaidro to bezrÅ«pÄ«go vieglumu, ar kādu A. Sarāns un L. Jakubsons "šiverÄ“jas" vienā otrā mÅ«su austrumu kaimiņvalstÄ«? Tai skaitā to, cik viegli viņi no vienas otras austrumu kaimiņvalsts organizÄ“, realizÄ“ "uzbraucienus", melu ņirgu kampaņas pret Latvijas iedzÄ«votājiem, pilsoņiem un ne tikai?..."

Toreiz publicÄ“tais iesniegums bija simtprocentÄ«gi Ä«sts – to Voronovskis zināja droši, viņam ar šo lietu savulaik bija krietni vairāk sakara, nekā viņš bÅ«tu vÄ“lÄ“jies. Tiesa, SAB vadÄ«ba toreiz nekādi nebija reaģējusi, tā apliecinot Sarāna patieso lomu un nozÄ«mi drošÄ«bas struktÅ«ru pārstāvju neredzamajā Ä«stajā hierarhijā.

Pats Sarāns pÄ“c tam Ä«sti klasiskā čangaļu stilā bija izspiedis Trautmani no Ä“rtās vietiņas Peļņika paspārnÄ“. Taču tas nekādā veidā nemazināja Trautmaņa kā izcili informÄ“ta cilvÄ“ka reputāciju, - jā, padoms sazināties ar viņu bija labs. Voronovskim zombiji, protams, nepatika, bet neko darÄ«t – viņš nopÅ«tās un izvilka no kabatas rezerves mobilo telefonu.

34. Voronovskis

Vai jÅ«s kādreiz pie durvÄ«m ir sagaidÄ«jis pieklājÄ«gs un ne tikai jÅ«su pagaidām dzÄ«vajā miesā vien ieinteresÄ“ts zombijs? Sarokojoties ar bijušo biedru, tagadÄ“jo kungu Andri Trautmani, Voronovskim bija tieši šÄda sajÅ«ta. Taču DrošÄ«bas policijas izmeklÄ“tājs nebija no jÅ«telÄ«gajiem, turklāt pÄ“dÄ“jo dienu notikumi viņa nervu sistÄ“mas spÄ“jas uztvert dažādus kairinājumus bija kārtÄ«gi notrulinājuši. Padomāt, liela muiža – vÄ“l viens zombijs.

- Dzeriet, dzeriet kafiju, tur nekas nav piejaukts. Protams, ja neskaita visādu Ä·Ä«miju, ko mÅ«sdienās piejauc visur... Man par jums stāsta interesantas lietas. – Protams, nu kāpÄ“c lai čekists ar stāžu sarunu sāktu kaut kā citādāk. – Turklāt jÅ«s arÄ« interesÄ“joties par interesantām lietām, lai gan acÄ«mredzot neapzināties, kur lienat. Tā taču ir, vai ne?

Voronovskis varÄ“ja tikai noplātÄ«t rokas. Ja kaut kā viņa dzÄ«vÄ“ pÄ“dÄ“jās dienās izteikti bija par daudz, tad noteikti – cilvÄ“ku, kas viņu uzskatÄ«ja par puišeli, kas kaut kādu stulbu iemeslu dēļ lien nezin kur un ir gatavs sastrādāt nezin kādas blēņas.

- JÅ«s kļūdāties, ja domājat, ka terminu „Fakts D” izdomāja kāds muļķīgas grāmatiņas salasÄ«jies amatieris. – NÄ“, Voronovskis nebija Trautmanim pat ieminÄ“jies par sarunas tematu, kur nu vÄ“l padalÄ«jies savās pārdomās. Zombijs vai ne, bet onkulÄ«tis bija nopietns cilvÄ“ks. – NÄ“, tas bija ļoti nopietns cilvÄ“ks. Viņa aprÄ“Ä·ins bija tieši tāds – ja nu kāds arÄ« šo nosaukumu izdzird vai izlasa, lai vienkārši pasmejas.

- Man kaut kā smiekli pÄ“dÄ“jā laikā nenāk. – Sarunas uzturÄ“šanai atļāvās ieminÄ“ties Voronovskis.

- PuisÄ«t... – Mļa, jau atkal šÄ« puisÄ«šošana un zÄ“niņošana. – PuisÄ«t, jums ir ļoti paveicies, ka jÅ«s te tagad sēžat, tāds vienā gabalā un dzÄ«vs, un vesels. Vai nu jÅ«su amatierisko darbošanos pÄ“dÄ“jās dienās neviens nav pamanÄ«jis, vai arÄ« to ir uzskatÄ«juši par tik amatierisku, ka tā nav ņemta nopietni. Nu, vai arÄ« manam „draugam” Sarāna kungam attiecÄ«bā uz jums ir kaut kādi dumji plāni. Kā visi viņa plāni, ziniet.

- Ja jau jÅ«s tā visu zināt... – Voronovskim šÄ·ita, ka kaut kas ir jāsaka.

- VarbÅ«t RÅ«tupa kungs tagad ir tur, kur visu zina. Ja vien nav pārāk aizņemts ar cepināšanos uz iesma vai vārÄ«šanos. Vai tad ne šis kungs jÅ«s interesÄ“ pÄ“dÄ“jās dienās, ko? – Zombijs izrādÄ«jās aizvien informÄ“tāks un informÄ“tāks. – Es nezinu un arÄ« uz to nepretendÄ“ju. Bet es labi atceros, kas pirms pieciem gadiem notika ar cilvÄ“ku, kurš bija par „Faktu D” uzzinājis to, bez kā viņam noteikti bÅ«tu labāk.

- Un kāpēc lai jūs man to vēlētos izstāstīt?

- TāpÄ“c, ka es labi zinu, kā šÄ« saruna notiks un kāda no tās bÅ«s jÄ“ga. NebÅ«s jÄ“gas. Es domāju, ka jums, puisÄ«t, tur nevajag lÄ«st. Es ar savu dzÄ«ves pieredzi zinu, ka Ä£imene un hipotÄ“ka, un lietots auto beigu beigās ir daudz svarÄ«gāki nekā vÄ“lme kaut ko mainÄ«t, kaut ko noskaidrot un kaut ko izdarÄ«t. Bet jautājums ir – vai jÅ«s vÄ“laties to saprast no citu pieredzes vai pats no savÄ“jās.

- TāpÄ“c es jums varu pastāstÄ«t gan par cilvÄ“ku, kuram nevajadzÄ“ja neko uzzināt par „Faktu D”, gan arÄ« par pašu „Faktu D”. Nu, tā, vispārÄ«gos vilcienos. Detaļas jau arÄ« es nezinu – un arÄ« nevÄ“los zināt. MierÄ«gi varu. Ja jÅ«s izrādÄ«sieties dumjāks, nekā jÅ«s raksturo, jÅ«s ar šÄ«m jaunajām zināšanām kaut ko mÄ“Ä£ināsiet darÄ«t – un tad DacÄ«te, visticamākais, hipotÄ“ku dabÅ«s maksāt viena. KamÄ“r neatradÄ«sies kāds, kas bÅ«s gatavs to darÄ«t kopā ar viņu.

- Bet varbÅ«t jÅ«s izrādÄ«sieties pietiekami gudrs, lai saprastu, ka ir zināšanas, kurām jāpaliek tur, kur viņas ir. Un tad jÅ«s no visa šÄ« nolÄ“ksiet, hipotÄ“ku maksāsiet divatā, audzināsiet bÄ“rnus, strādāsiet valsts labā, kamÄ“r šÄ« valsts vÄ“l pastāv, arÄ« pÄ“c tam nepazudÄ«siet. Ticiet man, es zinu, kā tas notiek...

Trautmanis uz mirkli apklusa un dažas sekundes noskatÄ«jās VoronovskÄ« ar savu blāvo skatienu, kas tiešÄm lika domāt, ka dvÄ“seli viņš jau sen kaut kam pārdevis vai vienkārši pazaudÄ“jis. Tad turpināja.

- JÅ«su amatā nepienākas bÅ«t Ä«paši gudram un zinošam, bet varbÅ«t atceraties – bija tāds žurnālists Juris Aksovs. Papsihs, iedomÄ«gs, draudzÄ“jās ar grādÄ«gajiem, izlidoja no avÄ«zes galvenā redaktora amata, kad bija dzÄ“rumā uzrakstÄ«jis kaut ko par to, kā apmÄ«zušies žīdi dala Oskara balvas.

- Nomira Juris 2011. gada vasarā. Oficiāli – kaut kas ar aizkuņģa dziedzeri. Neviens Ä«paši neskuma un arÄ« Ä«paši neinteresÄ“jās. Visi zināja, ka viņam ar to dziedzeri nav labi. Vienreiz jau gandrÄ«z nomira, bet izÄ·epurojās. Šoreiz nÄ“.

- Es gribÄ“tu teikt tā, ka žurnālists Aksovs nomira tāpÄ“c, ka bija uzzinājis to, ko tolaik neviens nepateica pat SAB direktoram Bažociņam, lai gan viņš it kā par to bÅ«tu bijis galvenais atbildÄ«gais. Nepateica, jo zināja, ka Bažociņš sāks klaigāt, bļaustÄ«sies. Bet to nedrÄ«kstÄ“ja pieļaut.

- Un arÄ« to nedrÄ«kstÄ“ja pieļaut, ka tāds Aksovs sāk kaut ko stāstÄ«t apkārt. NodzÄ“ries viņš, protams, bija, nez vai viņu kaut kur nopublicÄ“tu. Bet risks pastāvÄ“ja. Un tāpÄ“c žurnālists Juris nomira, un riska vairs nebija.

- JÅ«s gribat teikt, ka... – Voronovskis apklusa.

- Es, puisÄ«t, pietiekami skaidri pasaku to, ko gribu teiktu. Žurnālists Juris bija iepriekšÄ“jais, kurš bija pietiekami daudz uzzinājis par „Faktu D”. PatiesÄ«bā jau ļoti maz, bet tur ar pašu faktu pietika. Un tagad tu, redz, gribi bÅ«t nākamais. Staigā pa pasauli, uzdod cilvÄ“kiem jautājumus...

- Jā, tā sanāk. – Te nu Voronovskim nekas cits neatlika kā saslieties. Bet neizskatÄ«jās, ka tam ir kaut jel kāds efekts.

- PuisÄ«t... Labi, es zinu, ka tas kaitina... Ivan Vladimirovič – tā bÅ«s labāk? Starp citu, kā Vladimira kungam klājas jaunajā darbā? Kā Zojas kundzei? – Atkal šie čekistu iecienÄ«tie jociņi – plātÄ«ties, cik viņi informÄ“ti. – Tātad, Ivan Vladimirovič, ko jÅ«s zināt par tā saucamajiem čekas maisiem? Ja tā godÄ«gi pret sevi un citiem?...

Te nu Voronovskim nācās atzÄ«t, ka tāpat kā lielākajai daļai Latvijas iedzÄ«votāju viņa zināšanas tikai ļoti nosacÄ«ti var saukt par zināšanām. Jā, protams, bijusÄ« Latvijas PSR Valsts drošÄ«bas komitejas kartotÄ“ka, kas pašlaik atradās SABa seifā. Bet konkrÄ“tāk – kāda gan jÄ“ga bija šÄdām zināšanām, ja bija skaidrs, ka politiskā elite izdarÄ«s visu, lai tikai tā netiktu publiskota? Ne mazākās.

Vēlīgais zombijs sarosījās un izvilka dažas acīmredzami no kādas grāmatas izkopētas lapiņas.

- Šo ir rakstÄ«juši amatieri, bet viss ir maksimāli kompakti un pietiekami precÄ«zi. Palasieties, Ivan Vladimirovičs, es pagaidÄ«šu, nav nekur jāsteidzas. Jo vÄ“lāk jÅ«s no šejienes iznāksiet, jo vÄ“lāk sāksiet strādāt savas nākamās muļķības...

Nācās vien lasīt.

„1991. gada notikumos Latvijas PSR Valsts drošÄ«bas komiteja centās ieturÄ“t kaut ko lÄ«dzÄ«gu neitralitātes politikai, vismaz atklāti nenostājoties AlfrÄ“da Rubika vadÄ«tā kompartijas reakcionārā spārna un milicijas speciālo uzdevumu vienÄ«bas – OMON pusÄ“. Vārdos vairākums čekistu Latvijas neatkarÄ«bu neatbalstÄ«ja, komitejas vadÄ«ba deklarÄ“ja savienÄ«bas likumu prioritāti pār republikas likumiem. Taču lÄ«dz atklātai konfrontācijai lieta nenonāca.

TomÄ“r, pat ja VDK vadÄ«tāji bÅ«tu ilgi sÄ“dÄ“juši un domājuši, kā gan uz atvadām iezāģēt atdzimstošajai Latvijas Republikai, viņi diez vai bÅ«tu spÄ“juši izprātot ko efektÄ«gāku par to, kas iznāca čekas dokumentu pārņemšanas rezultātā. Var jau bÅ«t, ka „čekas maisu” epopeja tiešÄm bija kaut kur Maskavā rÅ«pÄ«gi izplānota, tomÄ“r ticamāka šÄ·iet versija, ka par to jāpateicas nejaušÄ«bai un latviešu politiÄ·u vÄ“lmei maisus ar VDK aÄ£entÅ«ras kartÄ«tÄ“m izmantot savās interesÄ“s.

LPSR VDK arhÄ«va materiālus uz Maskavu sāka izvest jau astoņdesmito gadu beigās. Turklāt, jÅ«tot, ka draud ziepes, paši čekisti 1991. gada augusta dienās daļu aÄ£entu lietu iznÄ«cināja. Tas ir jautājums, kurā faktiski visi bijušie čekisti visus gadus kopš VDK gala ir bijuši vienisprātis: dokumentus, kas saistÄ«ti ar aÄ£entu identitāti, vajadzÄ“ja iznÄ«cināt, nerunājot nemaz par to publiskošanu.

Taču viss netika iznÄ«cināts, un 1991. gada augustā, uzreiz pÄ“c neveiksmÄ«gā puča Latvija pārņēma VDK mÄ«tnÄ“ RÄ«gā, Stabu ielā esošos dokumentus, kuru vidÅ« bija arÄ« aÄ£entÅ«ras kartÄ«tes. Citiem vārdiem sakot, reÄ£istrācijas kartÄ«tes, kurās bija minÄ“ti tā sauktie stukači. LiecÄ«bas par šo dokumentu pārņemšanu brīžam ir diezgan pretrunÄ«gas, taču visas caurvij viena atziņa – tādu haosu, kāds augusta divdesmitajos datumos valdÄ«ja StÅ«ra mājā un tās apkaimÄ“, bieži redzÄ“t negadās.

Jau uzreiz pÄ“c pirmajām ziņām par pučistu sakāvi ap StÅ«ra māju sāka pulcÄ“ties eiforijas pārņemts pÅ«lis, bet visdažādākās nu jau pilnÄ«gi neatkarÄ«gās republikas iestādes un organizācijas sÅ«tÄ«ja savus delegātus pārbaudÄ«t, kas tad komitejā notiek. Turklāt vÄ“l pirms parlamentāriešu pirmās vizÄ«tes StÅ«ra mājā VDK darbÄ«bu centās bloÄ·Ä“t bariņš revolucionāri noskaņotu patriotu, kas darÄ«ja visu, lai neļautu čekistiem iznÄ«cināt dokumentus. PiemÄ“ram, lai atslÄ“gtu VDK mÄ«tnei sakarus, daži vÄ«ri vienkārši pārrāvuši kabeļus.

TomÄ“r VDK dokumentiem Latvijas puse klāt tika vien četras dienas pÄ“c tam, kad parlaments jau bija pieņēmis lÄ“mumu par komitejas darbÄ«bas pārtraukšanu – tātad augusta beigās (lÄ“mumu par LPSR VDK likvidāciju Augstākā Padome pieņēma 1991. gada 24. augustā). Ä€trāk to nebija iespÄ“jams izdarÄ«t, vismaz neizraisot bruņotu konfliktu ne, jo lietu pārņemšanā bija nepieciešama Maskavas komisijas klātbÅ«tne. Tad arÄ« parlamenta izveidotās komisijas pārstāvji StÅ«ra mājā atrada it kā promvešanai sapakotus čekas dokumentus, tostarp arÄ« aÄ£entÅ«ras kartotÄ“ku.

Pāris mÄ“nešus vÄ“lāk šÄ«s parlamenta komisijas vadÄ«tājs, deputāts Vilis Seleckis parlamentam par tās dienas atradumiem StÅ«ra mājā atskaitÄ«jās šÄdi: „Te atradās aÄ£entÅ«ras kartotÄ“kas, kā arÄ« operatÄ«vās meklÄ“šanas kartotÄ“kas un kartotÄ“kas par represÄ“to lietām. Komisija šÄ«s kartotÄ“kas pārņēma. Tas nozÄ«mÄ“, ka tās tika ievietotas seifā, apzÄ«mogotas, attiecÄ«gi aizslÄ“gtas un nodotas valsts apsardzes dienesta apsardzÄ«bā. MinÄ“tās kartotÄ“kas pārņemšanas brÄ«dÄ« netika ne izskatÄ«tas, ne arÄ« kaut kas konkrÄ“ti ar tām darÄ«ts, lai tās sÄ«kāk iepazÄ«tu, noskaidrotu, kas tajās ir, un tā tālāk.”

Dažādas dÄ«vainÄ«bas ar neatkarÄ«gās Latvijas varas iestāžu pārņemtajiem VDK dokumentiem sākās jau 1991. gada beigās. Pārņemšanā iesaistÄ«to dienestu un komisiju nekoordinÄ“tā darbÄ«ba vÄ“lāk izraisÄ«ja neskaitāmas sazvÄ“restÄ«bas teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevÄ«bā. PiemÄ“ram, jau drÄ«z vien pÄ“c VDK dokumentu pārņemšanas aizdomas par iespÄ“jamo nolaidÄ«bu bija spiests atspÄ“kot toreizÄ“jais valdÄ«bas apsardzes priekšnieks (vÄ“lāk viņš kļuva par pirmo DrošÄ«bas policijas šefu) Raimonds Rožkalns, kura padotie čekas dokumentus bija apsargājuši tikmÄ“r, kamÄ“r tie vÄ“l atradās StÅ«ra mājā.

Ilgi gan viņiem to darÄ«t neļāva, jo virkne parlamenta deputātu uzskatÄ«ja, ka labāk ar šo darbu galā tiks Augstākās Padomes apsardzes dienests, kas vÄ“lāk pārtapa DrošÄ«bas dienestā. Tādēļ tieši AP apsargiem tika uzticÄ“ts čekas arhÄ«vu – aÄ£entÅ«ras alfabÄ“tisko kartotÄ“ku, kas atradās divos ar VDK un AP zÄ«mogiem aizzÄ«mogotos maisos, un statistisko kartotÄ“ku divos aizzÄ«mogotos diplomātkoferos – pārvest uz parlamenta Ä“ku.

Savukārt lÄ«dz 1991. gada novembrim dokumenti vÄ“l atradās StÅ«ra mājā – telpās nr. 219 un 331, kas tika oficiāli aizzÄ«mogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. Tajā pašÄ Ä“kā BrÄ«vÄ«bas un Stabu ielas stÅ«rÄ«, uz kuru vÄ“l vairākus mÄ“nešus pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šanas bariņš VDK virsnieku gāja kā uz darbu. ArÄ« pārvešanas process nenoritÄ“ja pārāk organizÄ“ti.

PiemÄ“ram, aktā par pārvešanu nebija norādÄ«ts transportÄ“jamo vienÄ«bu skaits, kas skeptiÄ·iem vÄ“lāk ļāva uzdot jautājumu – vai tiešÄm pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vÄ“l jo vairāk pastiprināja baumas, ka pārvešanas laikā 27. novembrÄ« daļa papÄ«ru izbirusi uz StÅ«ra mājas kāpnÄ“m. Notikumos iesaistÄ«tās personas gan pÄ“c tam precizÄ“ja, ka izbiruši esot tikai mazāk svarÄ«gie operatÄ«vās meklÄ“šanas kartotÄ“kas materiāli.

PÄ“dÄ“jā čekas vadÄ«tāja Edmunda Johansona atmiņās „čekas maisu” pārņemšanas procedÅ«ra atainota diezgan nepievilcÄ«gā gaismā. LÅ«k, aina no E. Johansona aprakstÄ«tās sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pārņēmÄ“ju deputātu Linardu Muciņu: „Vaicāju, vai ir sagatavoti kādi akti, lÄ“mumi? Tādu nebija! PieprasÄ«ju sastādÄ«t izņemšanas protokolu un tajā norādÄ«t, ka izņemšana notikusi vardarbÄ«gi. Protokols tika sastādÄ«ts un pievienots lielajam protokolam kā pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstÄ«ts pavirši, bez kartotÄ“kas saskaitÄ«šanas, bez nosaukumiem.

ArÄ« kopÄ“jais kartÄ«šu skaits netika uzrādÄ«ts. Maisus komitejā pat neaizplombÄ“ja. ProkuratÅ«ras darbinieki varÄ“ja atnākt un izņemt kartotÄ“ku, noformÄ“t ar protokolu un pārņemt. Tā kā tas nenotika, šodien grÅ«ti pateikt, cik daudz kartÄ«šu pazuda. No pieredzes zinu – kādam cilvÄ“kam noteikti ir jābÅ«t kartotÄ“kā, bet izrādās, ka viņu tur nav. GrÅ«ti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanÄ«jās no šiem maisiem nozust...”

Turklāt par Krievijas arhÄ«viem gan ir arÄ« kāda cita versija, ko izteicis Latvijas pirmais vÄ“stnieks Krievijā Jānis Peters. Proti, viena lidmašÄ«na ar VDK arhÄ«va dokumentiem no Krievijas RÄ«gā ieradusies un bijis paredzÄ“ts arÄ« nākamais reiss, kas gan tā arÄ« nekad neesot noticis. „BrÄ«numi beidzās pÄ“c dažiem mÄ“nešiem. Otra lidmašÄ«na neizlidoja, jo Latvijai pÄ“kšÅ†i pietrÅ«ka lÄ«dzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerÄ“jās J. Peters. Vai problÄ“ma bija tikai naudā, tagad var vien minÄ“t.

Savukārt vÄ“l skarbākiem vārdiem dokumentu pārvešanas procesu daudzus gadus vÄ“lāk atminÄ“jās bijušais iekšlietu operatÄ«vais darbinieks, RÄ«gas tiesas apgabala prokurors un VDK darbÄ«bas pārtraukšanas valdÄ«bas komisijas loceklis Klementijs Rancāns: „Kā Augstākajā PadomÄ“, tā Ministru PadomÄ“ čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslÄ“pt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aÄ£entu šifrÄ“ts saraksts un operatÄ«vā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arÄ« atšifrÄ“šanas speciālistus.

VDK darbÄ«bas pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdÄ«bas komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatÄ«vo informāciju, kartotÄ“kas un slepeno literatÅ«ru. AÄ£entu uzskaites kartotÄ“ka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslÄ“gta kabinetā, atslÄ“gas atradās Augstākajā PadomÄ“. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesÄ«ga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadÄ«jumus, ja valdÄ«ba vai parlaments pieņemtu kādu normatÄ«vo aktu rÄ«cÄ«bas korekcijai. Nekādu aktu nebija.

Pārņēmu slepeno literatÅ«ru, sekretariāta dokumentus un normatÄ«vos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotÄ“kas, kā arÄ« 53 aÄ£entu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. lÄ«dz 1991. gadam. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervÄ“tā aÄ£enta pseidonÄ«ms, vervÄ“šanas datums, kad izslÄ“gts no tÄ«kla un vai ir kartÄ«te vai tā iznÄ«cināta. Saglabāta bija apmÄ“ram 1/3 kartÄ«šu.

Bez manas ziņas vai komisijas vadÄ«tāja ziņas un paraksta nedrÄ«kstÄ“ja rÄ«koties arÄ« ar čekas aÄ£entu uzskaites kartÄ«tÄ“m, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdÄ«bas komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadÄ«tāju Vili Selecki, atsevišÄ·i deputāti vakara stundā vardarbÄ«gi iebruka VDK Ä“kā un sagrāba kartotÄ“ku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. ŠÄdu maisu sagrābšanu varÄ“ja kvalificÄ“t kā laupÄ«šanu.

NelikumÄ«gi, bez komisijas ziņas tika nozagti arÄ« minÄ“tie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. UzrakstÄ«ju rezolÅ«ciju, ka šÄdu piekrišanu varÄ“tu dot vienÄ«gi tad, ja par to bÅ«tu Ministru Padomes lÄ“mums. Iestājās klusums un pÄ“c kāda laika ieraudzÄ«ju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arÄ« parÅ«pÄ“jās, lai čekas aÄ£entu vārdi un čekas operatÄ«vā darba datorizÄ“tā uzskaite nenokļūtu Latvijas rÄ«cÄ«bā.

RÄ«gā bija kāds VDK Ä£enerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasÄ«jumu atdot VDK arhÄ«vus atbildÄ“ja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstÄ«tu, bet Ivars Godmanis esot parakstÄ«jis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdÄ«bu lÄ«menÄ« un ka esot bijusi saruna aÄ£entu jautājumu iesaldÄ“t uz 75 gadiem, proti, tas nozÄ«mÄ“jot atlikt šÄ jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku...”

Kad nu VDK dokumenti tomÄ“r nonāca Augstākajā PadomÄ“, sākās epopejas nākamais cÄ“liens, ko nosacÄ«ti varÄ“tu saukt „Ko darÄ«t?” To, ka kuram katram rakņāties pa aÄ£entÅ«ras dokumentāciju ļaut nebÅ«tu prāta darbs, deputāti saprata, tādēļ pirmajos mÄ“nešos pieeja „čekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargātā seifa atslÄ“gas bija tikai vārdā nesauktiem V. Selecka komisijas deputātiem, un nepiederošas personas vismaz teorÄ“tiski papÄ«riem klāt tikt nevarÄ“ja.

Rezultātā kā pagaidu variants 1993. gada maijā tika izvÄ“lÄ“ta dokumentu nodošana jaunizveidotā Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra – par tā pirmo vadÄ«tāju kļuva Paulis Kļaviņš – pārziņā. TikmÄ“r par to, ka „čekas maisos” varÄ“tu bÅ«tu – un gan jau noteikti ir – arÄ« ļoti pazÄ«stamu cilvÄ“ku vārdi, runas sākās jau 1991.–1992. gadā. Vienlaikus cirkulÄ“ja vesela virkne citu baumu – gan par cilvÄ“kiem, kuru kartiņas no maisiem izņemtas, gan par iespÄ“jamiem viltojumiem.

Tā nu „maisi” bija nonākuši dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā – bet ko tālāk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnÄ«gi, ne visaptveroši – informācija par 4–4,5 tÅ«kstošiem cilvÄ“ku, aÄ£entÅ«ras saraksti, bet ne aÄ£entu personÄ«gās un darba lietas. Jā, arÄ« uzskaites žurnāli, bet – tavu sodÄ«bu – kartÄ«tes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnālos minÄ“tajām personām. „Žurnālā redzam veselu virkni atzÄ«mju – „kartÄ«te iznÄ«cināta”. Mazāk to, kuriem kartÄ«te ir. Bet atsevišÄ·as nodaļas aÄ£enti, robežapsardzÄ«bas un armijas aÄ£enti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reÄ£istrācijas grāmatā nav. No aÄ£entu sastāva izslÄ“dza visos gadÄ«jumos, kad persona tika izvirzÄ«ta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitÄ“tu viņus tautas un starptautisko institÅ«ciju acÄ«s.

IzslÄ“dza arÄ«, kad pateica, ka pārtrauc sadarbÄ«bu, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsÅ«tÄ«ja kartÄ«ti uz to republiku, kur izbrauca dzÄ«vot. Par izslÄ“gtajiem kartÄ«tes vajadzÄ“ja iznÄ«cināt, tomÄ“r bieži to nedarÄ«ja ar nolÅ«ku, ka izslÄ“gtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartÄ«te iznÄ«cināta, bet ar laiku ar aÄ£entu jāatjauno sakari, bÅ«tu jāprasa atļauja Maskavai izsÅ«tÄ«t kartÄ«ti utt., kas radÄ«ja lielas nepatikšanas un neÄ“rtÄ«bas. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatÄ«vos nolÅ«kos. VarbÅ«t ir arÄ« vÄ“l kādi mÄ“rÄ·i, bet par to lai runā VDK bijušie vadÄ«tāji,” – tā „maisu” satura Ä«patnÄ«bas vÄ“lāk skaidroja K. Rancāns.

To, ka žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartÄ«šu, atzina P. Kļaviņš, savukārt presei izdarot secinājumu, ka „tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rÄ«cÄ«bā. [..] MÄ“s spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašÄ«nas kravas kastes nejauši bÅ«tu nobiruši daži koferÄ«ši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko lÄ«dzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderÄ“s...”

Nekādu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecÄ«bu darÄ«t, pirmsākumos nebija. 1993. gada 5. jÅ«lijā Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrs gan paziņoja, ka „čekas maisos” esot piecu jaunās Saeimas deputātu vārdi, taču tas notika, tā sacÄ«t, pilnÄ«gi pašdarbnieciski. Savukārt 2000. gadā Saeimai tika sniegta informācija, ka kopumā no simt trÄ«sdesmit četriem Augstākās Padomes deputātiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarÄ«bu, ar VDK varÄ“tu bÅ«t sadarbojušies veseli divdesmit trÄ«s.

Jau 1991. gada rudenÄ« pavÄ«dÄ“ja, piemÄ“ram, priekšlikumi, ka varbÅ«t vajadzÄ“tu visas šÄ«s kartotÄ“kas publicÄ“t bez jebkādas atlases. PilnÄ«gi pretÄ“js bija ierosinājums visu kartotÄ“ku vienkārši iznÄ«cināt, lai neizraisÄ«tu vispārÄ“jas raganu medÄ«bas, vÄ“l cits priekšlikums paredzÄ“ja VDK aÄ£entÅ«ras sarakstus iesaldÄ“t uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pÄ“c tam bÅ«tu jāiepazÄ«stas ar šiem dokumentiem, kuri acÄ«mredzot ir kaut kas lÄ«dzÄ«gs Latvijas netÄ«rÄ«bai, pūžņiem vai kā tamlÄ«dzÄ«gi tos varÄ“tu nosaukt, šobrÄ«d tos vispār neaiztiekot,” šo ierosinājumu komentÄ“ja V. Seleckis.

KonkrÄ“tu lÄ“mumu par dokumentu izmantošanu Augstākā Padome tā arÄ« nepieņēma, bet dokumenti beigu beigās 1993. gada maijā nonāca Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centra rokās. Taču ar glabātāju izvÄ“li nekas nebija atrisināts – nākamajā desmitgadÄ“ grÅ«ti atrast gadu, kad politiskajās aprindās nebÅ«tu apspriests jautājums, ko ar čekas kartotÄ“ku Ä«sti iesākt. PiemÄ“ram, 1996. gada sākumā Demokrātiskās partijas „Saimnieks” Saeimas frakcijas priekšsÄ“dÄ“tājs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu čekas maisu publicÄ“šanu. 1996. gada februārÄ« to oficiāli ierosināja Joahima ZÄ«gerista frakcija „Latvijai”, taču ierosinājums tika noraidÄ«ts; jau pirms tam bija noraidÄ«ts LNNK un Zaļās partijas lÄ«dzÄ«gs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.

SazvÄ“restÄ«bas teoriju cienÄ«tāji šajā saistÄ«bā jau sāka saskatÄ«t jaunas likumsakarÄ«bas – piemÄ“ram, jau pieminÄ“tā Ilga Kreituse presÄ“ nāca klajā ar atklāsmi, ka „vienmÄ“r, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drÄ«z krÄ«t valdÄ«ba”. TomÄ“r beigu beigās 2004. gadā pienāca brÄ«dis, kad Saeima mistiskā kārtā spÄ“ja vienoties un izlÄ“ma čekas maisus „atvÄ“rt”, t.i. pilnÄ«bā publiskot to saturu – nelÄ«dzÄ“ja pat savu sadarbÄ«bu labprātÄ«gi atzinušÄ Georga Andrejeva paziņojums, ka faktiski tā esot „letiņu rÄ«dÄ«šana citam pret citu”. Taču vairākkārt stingri iejaucās Valsts prezidente Vaira VÄ«Ä·e–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrÄ«kst, jo Latvijā esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgÅ«t VDK arhÄ«vus kaut cik nopietnu cerÄ«bu nav, turklāt maisos ir arÄ« to cilvÄ“ku vārdi, kas ar VDK sadarbojušies organizÄ“tās noziedzÄ«bas, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā.

Tiesa, jau pieminÄ“tais K. Rancāns gan norādÄ«ja – „nav taisnÄ«ba tiem, kuri saka, ka varÄ“tu noteikt aÄ£enta darbÄ«bas bÅ«tÄ«bu tad, ja mÅ«su rÄ«cÄ«bā bÅ«tu aÄ£enta personÄ«gā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. MÄ“s uzzinātu daudz vairāk, bet tomÄ“r pārāk maz, lai pateiktu, ka aÄ£ents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespÄ“jams noteikt, kad aÄ£ents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājās par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznÄ«cināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmÄ“r varÄ“ja vai vajadzÄ“ja informāciju pārbaudÄ«t”. Viņaprāt, „sadarbÄ«bas fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartÄ«te un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. Taču politisko lÄ“mumu pieņemšanā šÄdi argumenti netika ņemti vÄ“rā – un skaidrs punkts čekas maisu lietā tā arÄ« netika pielikts...”

- Paldies, bija pamācoši. Bet kas no tā visa? – Voronovskis pacÄ“la skatu uz Trautmani, kurš visu šo laiku izlikās maksimāli aizņemts ar zivtiņu apkopšanu akvārijā.

37. Voronovskis

- Nu, ko, Voronovska kungs, iepazināties? IzlasÄ«jāt? Tagad esat izglÄ«tots un kompetents? Tas priecÄ“. – Atkal šis blāvais zombija skatiens.

- Jā, paldies, Trautmaņa kungs, ļoti izglÄ«tojoši. Es vienÄ«gi nesaprotu...

- JÅ«s? Nesaprotat? DrošÄ«bas policijas virsnieks? TiešÄm bÅ«šu jÅ«s pārvÄ“rtÄ“jis? It kā jÅ«s raksturoja tÄ«ri labi – jaunā paaudze, perspektÄ«vas, izglÄ«tÄ«ba, enerÄ£ija, kas tur vÄ“l... Nu, nodemonstrÄ“jiet, Ivan Vladimirovič...

GodÄ«gi sakot, Voronovskis vienkārši nesaprata, ko šis Ä“rms no viņa grib un ko cer izspiest. Laikam jau tiešÄm, kā to uzskatāmi bija nodemonstrÄ“jis cits, daudz pazÄ«stamāks eksčekists Juris Mavickis, pat vislietišÄ·Äkās čekista smadzenes uz vecumu saiet sviestā un demence nesaudzÄ“ nevienu...

- Par demenci domājam, ja, puisÄ«t? – IzrādÄ«jās, ka zombiji māk arÄ« lasÄ«t domas. – Nu, domāt varat, protams, protams. Bet labāk domājamo orgānu izmantojiet citam nolÅ«kam. Tādu Šerloku Holmsu zināt?

- Un?...

- Zināt, ko viņš teica par versijām?

- Trautmaņa kungs, atvainojiet, bet es tomÄ“r atnācu parunāt par konkrÄ“tām tÄ“mām, nevis uz literatÅ«ras eksāmenu. – JocÄ«gā veča uzvedÄ«ba tomÄ“r sāka krist uz nerviem. Bet šis nelikās traucÄ“ties.

- Skaidrs, nezināt. Redziet, viņš teica tā – sarindojiet visas versijas, tad atmetiet visas tās, kas vienkārši nav iespÄ“jamas, un tā, kas paliks pāri, arÄ« bÅ«s Ä«stā, lai cik neticama nešÄ·istu.

Kaut ko tādu Voronovskis tagad atcerÄ“jās gan, nemaz jau nebija ar viņu tik slikti „speciālās literatÅ«ras” jomā. Bet, uz kurieni velk Trautmanis, viņam joprojām nebija ne mazākās nojÄ“gas.

- Nu, tātad par tiem maisiem. JÅ«s tagad šai jautājumā esat izglÄ«tots, kompetents – nu, vismaz vidusmÄ“ra politiÄ·a, deputāta lÄ«menÄ«. JÅ«s tātad zināt, ka maisi sākumā bija Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centram, pÄ“c tam ar visu centru pārgāja SABa pārziņā – un tur arÄ« stāv lÄ«dz šai baltai dienai, tiek rÅ«pÄ«gi apsargāti un tā tālāk. Ja?

- Jā, tieši tā.

- Tāpat jÅ«s arÄ« zināt, ka vairākas reizes Saeima balsoja par maisu atvÄ“ršanu, viena konkrÄ“ta prezidente kategoriski iebilda... Jums, protams, nav jautājumu, kāpÄ“c tieši viņa iebilda, vai ne?

- NÄ“, Trautmaņa kungs, par to gan ne. – Par šo tÄ“mu Voronovskim jautājumu tiešÄm nebija. VÄ«Ä£e-Treiberga ar čeku bija tā vai citādi sadarbojusies jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, protams, ka viņas vai vÄ«ra vārds bija vienā vai otrā kartotÄ“kā. ArÄ« pÄ“c kļūšanas par prezidenti viņai patika sev pietuvināt te vienu, te otru skaidri zināmu VDK darboni – tā ka nÄ“, jautājumu par šo tÄ“mu tiešÄm nebija. Ja nu viens vienÄ«gais – kā viņai bija izdevies panākt, ka Kremlis šo viņas sadarbÄ«bas lietu sev izdevÄ«gā brÄ«dÄ« nenopludina. Ja nu vienÄ«gi tāpÄ“c, ka kaimiņos politikā un specdienestos valdÄ«ja tāds pats bardaks kā šeit...

- Labi, Voronovska kungs, labi, tātad pilnÄ«gi neglābjams jÅ«s tomÄ“r neesat... Tad jau noteikti arÄ« pamanÄ«jāt, ka vienā brÄ«dÄ« visas runas par maisu atvÄ“ršanu noklusa. Nu, vismaz politiskajā lÄ«menÄ«. Ko tur visādi margināļi ņēmās – nu, kas tādus klausās. Bet politiskajā lÄ«menÄ« tÄ“ma pazuda.

Voronovskis ne Ä«paši pārliecinoši pamāja ar galvu.

- VÄ“l vairāk, tā vietā tika radÄ«tas paralÄ“lās tÄ“mas – kā vajadzÄ“tu pÄ“tÄ«t čekas un okupācijas mantojumu kā tādu, kā jāizveido komisijas-šmomisijas. Tad ilgi un gari ņēmās ar komisijas sastāvu, tad meklÄ“ja komisijai naudu, tad to pazaudÄ“ja, tad atkal meklÄ“ja, tad bija problÄ“mas ar pakļautÄ«bu. Ko jums tas liek secināt?

Tā nu gan bija ābečnieku situācija, nodomāja Voronovskis.

- UzmanÄ«bas novÄ“ršana, fokusÄ“šana uz citu tÄ“mu, pārliecÄ«bas nostabilizÄ“šana par tās svarÄ«gumu, iepriekšÄ“jās tÄ“mas mazsvarÄ«guma nostiprināšana. – Faktiski kā no mācÄ«bu grāmatas.

- Jā, taisnÄ«ba, tieši kā no mācÄ«bu grāmatas, Ivan Vladimirovič. Tik truli un tieši, ka nevienam saprotošam cilvÄ“kam no malas nevarÄ“ja rasties šaubas – normāla specdienestu operācija. Protams, piesaistot papildspÄ“kus. – Nu izrādÄ«jās, ka zombiji spÄ“j arÄ« smÄ«kņāt. – Un tagad jautājums – kāpÄ“c gan tÄ“rÄ“t resursus šÄdam pasākumam? Kāda jÄ“ga? Kurš palÅ«dza? Kurš uzdeva? Un ar kādu mÄ“rÄ·i?

Par to gan Voronovskis nekad nebija aizdomājies, lai gan visu jezgu ap „maisu pÄ“tnieku” komisiju bija pamanÄ«jis un izdarÄ«jis lÄ«dzÄ«gus secinājumus.

- Protams, neesat aizdomājies, Ivan Vladimirovič, un neviens cits arÄ« nav. KāpÄ“c lai šeit kāds noņemtos ar tik eksotisku, nepieprasÄ«tu nodarbi. Nu, tad salieciet tagad visas iespÄ“jamās versijas – gluži kā sers Šerloks. Vai viņš vispār bija sers?... Nu, nav svarÄ«gi.

Par versiju izstrādi Voronovskim pat algu maksāja, šajā jomā viņš sevi uzskatÄ«ja par profesionāli un vispār labu analÄ«tiÄ·i. KāpÄ“c gan to nepierādÄ«t arÄ« zombijam?

- Jāskatās, kam tas bija vajadzÄ«gi un izdevÄ«gi. Prezidente, protams, pirmām kārtām. Tad tie, kas varÄ“tu bÅ«t maisos un ir politikā. Ne obligāti vÄ“lÄ“tos amatos. Tad tie, kas „kustina” tos, kas ir maisos. Ä»oti daudz patiesÄ«bā sanāk.

- Tā jÅ«su lielā nelaime ir tā, ka jums pietrÅ«kst uzmanÄ«bas pret detaļām un vÄ“sturiskas perspektÄ«vas. Ek, jaunieši... – Trautmanis izskatÄ«jās patiešÄm sarÅ«gtināts. –Pirmām kārtām – nu, kāda VÄ«Ä£e? VÄ«Ä£e bija prom jau 2007. gadā, bet vietā nāca Valdiņš no zoodārza.

- Nu, labi, Trautmaņa kungs, bet vai tad jūs nezināt, ka Katlera kungs...

- Nezinu ko, puisÄ«t? Ka Valdiņš tā sapinās ar savu privātbiznesiņu un saviem implantiem, ka viņu pie oliņām paņēma lÄ«dz ar prezidentÅ«ras sākumu un aiz tām arÄ« stingri vadÄ«ja, kur un kā vien vajadzÄ«gs? Ä»iļkai vÄ“l aktÄ«vi palÄ«dzot? ParaustÄ«ja te labo, te kreiso? Kurš tad to nezina? Visi zina. Valdiņš bija marionete, ne patstāvÄ«gs spÄ“lÄ“tājs. Bet tur vajadzÄ“ja bÅ«t ļoti patstāvÄ«gam spÄ“lÄ“tājam, ar resursiem un motivāciju, lai mÄ“Ä£inātu tik pamatÄ«gi noslÄ«cināt maisu tÄ“mu. Nu, nu, nu?

- Par maz informācijas, Trautmaņa kungs. – Un tā nu bija svÄ“ta patiesÄ«ba.

- Labi, vÄ“l viens fakts. SABa direktors MizÄ«tis, kurš, kā mÄ“s visi labi zinām, ir gļēva niecÄ«ba. Iedomājieties, Voronovska kungs, ka šÄ« niecÄ«ba, šis kankariņš, kas kādreiz ik nedēļu skrÄ“ja atskaitÄ«ties uz amerikāņu vÄ“stniecÄ«bu, pÄ“kšÅ†i izslej krÅ«ti un publiski sāk klāstÄ«t visādas drosmÄ«gas lietas? Politiskas lietas, Voronovska kungs. Ka maisus atvÄ“rt nedrÄ«kstot, ka tas esot slikti tāpÄ“c, tāpÄ“c un vÄ“l arÄ« tāpÄ“c. JÅ«s tā varat noticÄ“t, ka šis dzÄ«ves samÄ«cÄ«tais kankariņš to dara pats pÄ“c savas gribas? Ka šÄda gļēva, pelÄ“cÄ«ga radÄ«ba pÄ“kšÅ†i lien uz barikādÄ“m un kaut ko kliedz? Tādi kā MizÄ«škungs šÄdi rÄ«kojas tikai vienā gadÄ«jumā – ja viņu mazās, sačokurojušÄs oliņas ir iespiestas lielās, lielās skrÅ«vspÄ«lÄ“s un ir kāds vai kādi, kas šÄ«s skrÅ«vspÄ«les pamazām savelk.

- NÄ“, protams. Bet, piedodiet, vienalga nesaprotu, kādā tas sakarā. Nu, labi, MizÄ«ša kungam pašam aste maisā. Vai arÄ« kādam viņa radiniekam. Nu un? – Viss pÄ“dÄ“jās dienās notikušais jau tā Voronovskim nebija nācis viegli. Tagad vÄ“l šis te vecais onānists izņirgājās. NÄ“, pietiek!

- Ehhhh... – Jau atkal zombijs izskatÄ«jās vecs, saguris un gandrÄ«z dzÄ«vs. – Labi, Voronovska kungs. Pavisam Ä«si un vienkārši – nav vairs MizÄ«ša kungam nekādu čekas maisu. Nekādu kartotÄ“ku, nekādu maisu, nekā – vienkārši vairs nav. Nav nekā, ko parādÄ«t universitātes un kādiem tur vÄ“l pÄ“tniekiem, ne arÄ« publiskot, ja nu kādreiz tik tālu nonāktu. Tikko notiktu kaut kas tāds, kas liktu MizÄ«ša kungam kādam šos maisus parādÄ«t, iestātos pilnÄ«ga polārlapsa. Jā, jā, pesec, pesec, pilnÄ«gs pesec.

- Kā – nav? – To Voronovskis kaut kā nespÄ“ja uztvert un apjÄ“gt.

- Tā – nav. Nav un viss. – Zombijs smaidÄ«ja. Tas nebija patÄ«kams skats. – Fakts „dÄ“”. Zināt, ko nozÄ«mÄ“ „dÄ“”? To, ka viss ir „dÄ“”? Tiem, kas to tā nosauca, ar humora izjÅ«tu viss bija kārtÄ«bā. Nav. Jau gadus piecus nav - es tev, puisÄ«t, pat precÄ«zu datumu varu pateikt. Un tos cilvÄ“kus, kuri bija atbildÄ«gi par apsardzi, varu nosaukt. Es tikai vienu nevaru nosaukt, jo nezinu – tos, kas šo lietu izdarÄ«ja. Ä»oti pārdroši zÄ“ni. Ä»oti profesionāli zÄ“ni. Un arÄ« ļoti pacietÄ«gi zÄ“ni – jau vairāk nekā pieci gadi apkārt, bet ne čiku, ne grabu. Kaut ko viņi gaida – bet ko.

- Paga, paga, Trautmaņa kungs. – Voronovskim joprojām, tā sacÄ«t, nedaleca. – JÅ«s gribat teikt, ka kartotÄ“kas ir nolaupÄ«tas? Nozagtas? Jau vairākus gadus? Un tas viss ir slepeni? Un tas arÄ« ir „Fakts D”?

- Jā, mīļais, jā. Tieši to es arÄ« gribu teikt. Bija maisi, un nav maisu. Nu, tas ir – kaut kur jau ir, bet ne tur, kur vajadzÄ“tu bÅ«t. Un, ja Latvijas valstij patiešÄm ir kaut kādi Ä«sti valsts noslÄ“pumi, tad šis ir tāds.

Bija acÄ«mredzams, ka Trautmanis nejoko – ar tādām lietām šajās aprindās nejokoja, lai cik grÅ«ti arÄ« tam bija noticÄ“t. Taču, ja tā padomā, lÄ«dz ar šo faktu dažādas dÄ«vainÄ«bas valsts sabiedriski politiskajā dzÄ«vÄ“ un jo Ä«paši kaut kādas lietas Voronovska aprindu ikdienā sarindojās loÄ£iskā, racionālā ainā. Bet... nÄ“, tam vienalga bija grÅ«ti noticÄ“t.

- Tā nevar bÅ«t, jo tā nevar bÅ«t, ja, Ivan Vladmirovič? – Zombijs jau atkal demonstrÄ“ja savas domu lasÄ«šanas spÄ“jas. – Var bÅ«t. Pat ļoti var bÅ«t. Tas vis nav kaut kāds muļķīgs NATO noslÄ“pums. Par šo visi nedaudzie cilvÄ“ki, kas ir lietas kursā, labi saprot – ja tas kaut kur aizies tālāk, polārlapsa bÅ«s pilnÄ«ga.

Voronovskim nebija, ko teikt.

- Iedomājies, puisÄ«t, kas bÅ«s, ja tas nāktu gaismā? Kas tik viss nenojobņītos. Jau ar pašu faktu, ka maisi ir pazuduši, pietiktu... Un, ja vÄ“l kāds šo maisu saturu publiskotu. Kaut vai kartotÄ“ku, kaut vai sāktu pa desmit uzvārdiem dienā. Jau pÄ“c nedēļas šai valstÄ« nojobņītos pilnÄ«gi viss. Tādā ziņā tai vecajai aÄ£entei VÄ«Ä£ei bija pilnÄ«ga taisnÄ«ba un MizÄ«tim tāpat – drauds stabilitātei.

- Tāpat kā abu žīdiņu bankā iegrÅ«da divus miljardus nodokļu maksātāju naudas, jo tā esot sistÄ“miska banka, arÄ« maisi ir sistÄ“miski maisi. Valsts, protams, paliktu, bet pÄ“c tam bÅ«tu pilnÄ«gi citāda, tas nu bez variantiem. Bet to, protams, nevienam nevajag. TāpÄ“c arÄ« alkoholiÄ·is Aksovs tik fiksi nomira no sava nez kāda dziedzera. TāpÄ“c ir cilvÄ“ki, kas joprojām ir tik nervozi par šo tÄ“mu – jo neviens jau nezina, kur tie maisi ir.

PatiesÄ«bā labākais variants, uz ko visi arÄ« klusÄ«bā cer, ir – ka tie ir kaut kādi efesbešÅ†iki vai grušÅ†iki, kas to visu ir pievākuši. Ar tiem vismaz viss ir skaidrs – tur ir Ä£eopolitika un cits lÄ«menis, no tiem arÄ« bÅ«tu vienkāršÄk. Bet kaut kādi pašdarbnieki...

Un vÄ“l aizvien Voronovskim nebija, ko teikt. Pamazām nāca atskārsme – jā, tieši tā arÄ« ir. Un tad vÄ“l arÄ« otra – un ko viņam tagad darÄ«t? Vai viņam to visu tiešÄm vajadzÄ“ja? Bailes lÄ“nām cÄ“lās uz augšu, kaut kur no kuņģa dziļumiem un jau tuvojās kaklam.

- Jā, puisÄ«t, tas tagad ir lielais jautājums - vai tev vajag?... – zombijs izskatÄ«jās gluži tÄ“višÄ·i norÅ«pÄ“jies...