Iesaki rakstu: 
Man ir ļoti skumji, kad dzirdu ziņas, ka atkal tiek lemts par kādas lauku skolas slēgšanu. Tādu gadījumu, kad skolu tiešām nav izredžu noturēt pie dzīvības, ir maz. Daudz biežāk tiek piesaukti ekonomiskā izdevīguma un izglītības kvalitātes iemesli.
Atļaušos gan teikt, ka lielā daļā gadījumu tā ir vieglākā ceļa izvēle, no novadu vadību puses. Vienkārši – ērtāk ir pārraudzīt vienu lielu, nevis trīs mazas skolas.
Nesen izskanējušas ziņas, ka Kuldīgas novada vadība lemj par četru lauku skolu slēgšanu. “Jaunās vienotības” vadītajā novadā iecerēts slēgt skolas Ēdolē, Nīkrācē, Kabilē un Turlavā.
Šis gadījums ir vienlaikus arī ļoti simbolisks. Turlavas pagasts ir vieta, kurā mitinājušies kuršu dižciltīgo pēcteči – kuršu ķoniņi, kas savu brīvību un brīva cilvēka tiesības spēja saglabāt pēc Krusta kariem, gadu simtiem, caur vācu muižniecības dominancei. Piedevām vēl aizstāvēja savas brīvu cilvēku tiesības, uzvarot vācu muižniecību tiesā pie krievijas cara. Savukārt Kabile ir pilsēta, kuru 1946.gadā ieņēma un no padomju varas uz vienu dienu atbrīvoja nacionālie partizāni.
Kādēļ to pieminu? Tādēļ, ka tas spilgti parāda atšķirības vērtību izpratnē! Mūsu vectēvi un sentēvi par savu zemi, pilsētu, pagastu bija gatavi cīnīties, nežēlojot dzīvības un līdzekļus (ķoniņu prāva pret muižniekiem ilga gandrīz gadsimtu!). Ar kādām tiesībām mēs likvidējam to, kas iepriekš veidots un saglabāts? Mūsdienu vadošie savas ērtības dēļ gatavi pārvilkt svītru mazajiem lauku miestiem!
Jā, tieši to arī tas nozīmē! Ja kādā lauku pagastā nav pieejama skola, jauna ģimene ar bērniem to par savu dzīvesvietu, visticamāk, nekad neizvēlēsies!
Ogres novadā mūsu komandai ir skaidrs uzstādījums – par katru cenu nodrošināt skolu ikvienā pagastā! Šobrīd tikai vienā pagastā skola pārtraukusi darbību, un mēs aktīvi meklējam veidus, kā skolu atkal atvērt. Esam uzcēluši jauno ģimnāziju.
Jā, skolu saglabāšana un uzturēšana nav ne lēta, ne vienkārša! Bet arī Brīvība nav ne lēta, ne vienkārša! Un brīva var būt tikai izglītota un gudra tauta!
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.