Par atbildību pašreizējā haosa un nebūšanu sakarā pasažieru vilcienu satiksmē

Vispirms jau problēmas ar dzelzceļa pasažieru infrastruktūras bēdīgo stāvokli slēpjas tās finansēšanas mehānismā. Proti, no valsts budžeta katru gadu tiek izdalīta noteikta summa pasažieru dotācijām, kuru sadala Satiksmes paspārnē esošā Autotransporta direkcija. Un tur viss ir kopā, gan autobusu, gan dzelzceļa pasažieru dotācijām paredzētā nauda. Tā kā daļa autobusu pārvadātāju ir privāti, tad lobijs un caur to arī spiediens uz direkcijas vadību ir visai nopietns. PV dabūja tikai pašu minimumu, un šī minimuma lielākā sastāvdaļa bija infrastruktūras maksa. PV vadība līdz ar to darīja visu iespējamo, lai infrastruktūras maksa būtu pēc iespējas zemāka, kas arī būtu normāli, ja nebūtu pāris „bet”.

Pirmais „bet” - infrastruktūras maksu nosaka no "Latvijas dzelzceļa" neatkarīga iestāde. Sākumā tas bija Sabiedrisko pakalpojumu regulators un tagad AS „Latrailnet”. Nosaka pēc apstiprinātas metodikas, pamatojoties uz izmaksu attiecināmības un pamatojuma principu. Tātad, piemēram, ja infrastruktūras īpašnieks („Latvijas dzelzceļš”) izremontē kādu staciju, tad rodas papildu izmaksas, izmaksas tiek iekļautas infrastruktūras maksā, un PV būtu jāsamaksā. Viss vienkārši, ja vien Autotransporta direkcija piešķirtu naudu. Taču naudas tam nav. Tāpēc PV valde bija pret jebkādiem remontiem attiecībā uz pasažieru infrastruktūru. Absurds, taču tā tas diemžēl notika.

Otrais „bet” - šķērssubsīdijas no ieņēmumiem par kravu pārvadājumiem uz pasažieru pārvadājumiem ir ar likumu aizliegtas. Līdz ar to peļņu no kravas pārvadājumiem nevar ieguldīt pasažieru pārvadājumu infrastruktūrā. Vienīgais veids, kā sakārtot dzelzceļa stacijas, nepaaugstinot izmaksas, bija un ir ES struktūrfondu finansējums ar minimālu līdzfinansējumu. Tātad politiskās gribas jautājums - piešķirt vai ne ES naudu - nāk no ministrijas puses. Kopš kāda 2016. gada šis jautājums tiek pa kārtām risināts, un kopā ar ES standarta peroniem tiek sakārtotas arī staciju ēkas.

Tātad pamatcēlonis visu sabiedrisko pasažieru pārvadājumu problēmām -  un ne tikai dzelzceļa - ir aplamais finansēšanas modelis, kurš nerisina pasažieru mobilitātes jautājumus, bet aprobežojas tikai ar budžeta līdzekļu sadali starp pārvadātājiem. No otras puses, budžeta piešķirtie līdzekļi vienmēr ir bijuši stipri par mazu, lai nodrošinātu laikmetam atbilstošu pasažieru pārvadājumu kvalitāti. Nav bijis politiskās gribas sakārtot šos jautājumus. Citas prioritātes ir bijušas svarīgākas.

Ja lēmumu pieņemšanas procesi ir sadrumstaloti, turklāt iesaistīto personu kompetence samazinās, bet atbildība ilgstoši netiek prasīta, tad līdz haosam ir tikai daži soļi. Tāpēc haoss PV ir tikai loģisks iepriekš pieņemto lēmumu rezultāts, un atbildība jāprasa no Satiksmes ministrijas vadības, jo tikai viņu spēkos un kompetencē ir sakārtot pasažieru pārvadājumu finansējumu valstī un tikai viņi ir atbildīgi par PV Padomes locekļu izvēli. PV valdes kompetence vai nekompetence ir PV Padomes izvēle un arī atbildība. Pašreiz izveidotā valsts uzņēmumu padomju un valdes locekļu atlase caur HR kompānijām ir novedusi pie pilnīgas bezatbildības. Ja kas, tad vainīga kaut kāda mistiska kandidātu atlases komisija. Tāpēc nevajag brīnīties, ja faktiski visos valsts uzņēmumos vadības kompetence krītas.

Novērtē šo rakstu: