Iesaki rakstu: 
Mūsu valsts “labvēļi” pagājušajā nedēļā kārtējo reizi pārliecinājās, ka mums komforts, veiksme un nauda ir daudz svarīgāki par pienākuma apziņu pret tiem cilvēkiem, kuri deva mums iespēju šo komfortu, veiksmi un naudu šodien izbaudīt.
Šī cieņas trūkuma izpausme ir nokritušie stendi, kurus Barikāžu muzejs uzstādīja Doma laukumā vienā no savām fotoizstāžu ietvaros un kurus neviens nevarēja pacelt no zemes. Kā daudziem ir zināms, pēc stendu nokrišanas zemē gandrīz veselu dienu neviens tos nepacēla, kamēr Rīgas dome un Barikāžu muzejs ilgi sprieda savā starpā, kā to labāk izdarīt.
No šī, manuprāt, ļoti simboliskā incidenta, var izdarīt šādus secinājumus:
- Mēs esam gatavi nedēļām ilgi apspriest, kāpēc Rīgas domes plakāta oranžais un melnais ornaments ir nodevība, taču nevaram savākt triju vīru pulku, lai paceltu no zemes mūsu brīvības un neatkarības simbolus.
- Mūsu sievām daudz svarīgāk ir papļāpāt ar draudzenēm par to, kā picu piegādātājiem vajadzētu flirtēt ar sievietēm, nevis piespiest savus vīrus vai dēlus iziet ārā un sakārtot tos pašus brīvības un neatkarības simbolus.
- Rīgas dome ir gatava sūtīt savu darbinieku uzlīmēt stāvvietas sodu ilgi, pirms atdzisis tavas mašīnas dzinējs, bet nav gatava sūtīt darbinieku, lai paceltu Latvijas tautai visdārgākos simbolus, kas nokrita pilsētas galvenā vēsturiskā orientiera teritorijā.
- Barikāžu muzejs naudas trūkuma, entuziasma vai abu dēļ gandrīz veselu dienu nespēja pacelt to, kam vispirms jau nemaz nevajadzēja nokrist. Kas ir sliktāks - naudas trūkums muzejā, kas simbolizē mūsu brīvību, vai entuziasma trūkums tā darbinieku vidū, spriediet paši.
- Goda rīdzinieks un Latvijas patriots Nils Ušakovs, viņa komanda, kā arī pseido "Rīgas kalpotāji" kārtējo reizi pierādīja, ka bez naudas nebūs gatavi ne pirkstu pakustināt.
- Tā kā stendi nekrita divas nedēļas pirms vēlēšanām un šobrīd ar to celšanu no zemes nav iespējams nopelnīt balsis, protams, neviens Gobzems, Šlesers, Dombrovskis vai Ģirģens negribēja sevi nomocīt ar tik garlaicīgu nodarbošanos kā cieņas izpausme pret savu dzimteni.
– Atsevišķi, protams, ir vērts atzīmēt Twitter patriotus, kam pietika patriotisku spēku, lai uzrakstītu tvītu par stendiem, bet ne, lai paceltu tos. Un arī visus garāmgājējus, kuri, ieraugot nokritušos stendus, padomāja “atkal kaut kādu sviestu valdība uztaisīja par manu naudu” un turpināja ceļu uz restorānu vai tirdzniecības centru.
Ņemot vērā, ka runa ir par tādām lietām kā mūsu valsts brīvība un barikādes, protams, ir vērts atcerēties gudros un dziļos vārdus, ko par šīm tēmām teikuši mūsu valsts spilgtākie patrioti.
“Egils Levits: 1991. gada barikādes bija mūsu nācijas valstsgribas pierādījums” – un šodien garām skrienoši suņi urinē uz šo pierādījumu kritušajiem simboliem, kamēr jūs, prezidenta kungs, varat to visu burtiski vērot no savas brīnišķīgās pils loga.
“Krišjānis Kariņš: pateicoties barikāžu aizstāvjiem, paši varam būt noteicēji savā valstī” – bet, kas tur notiek ar muzeju un izstādēm, jau nav tik svarīgi, jo galvenais bija, lai Kariņa kungs kļūtu par valsts un tās naudas noteicēju.
“Jānis Bordāns: 1991. gada barikādes pierāda to, ka latvieši ir drosmīgi un patriotiski.” – 30 gadus vēlāk atmaksāt drosmīgajiem latviešiem ar elementāru cieņu pret viņu patriotismu acīmredzot nav Bordāna kunga pienākums.
“Artis Pabriks: šajās dienās (barikāžu aizstāvju atceres dienas) varam tikai sapņot par tādu kopības sajūtu, kāda bija barikāžu laikā” – pilnīgi piekrītu ministram, jo tālāk par sapņiem kopība aizvadītajā nedēļā neaizgāja.
“Raivis Dzintars: šodienas nozīmīga cīņa par Latviju ir iedot jaunajai paaudzei izpratni, kāpēc cilvēki gāja uz barikādēm (..)” – cilvēki gāja uz barikādēm noteikti ne tāpēc, lai 30 gadus vēlāk skatītos uz savas cīņas kritušajiem simboliem, kurus pacelt no zemes nevarējāt ne jūs personīgi, Dzintara kungs, ne kāds jūsu it kā patriotiskās partijas biedrs.
Visiem tiem, kas tagad jautā, "kā gan prezidents varēja zināt par sabrukušajām stendiem?", gribu apliecināt, ka, ja par tām zināja parasts Pietiek lasītājs, tad vēl jo vairāk par tām zināja prezidents, premjerministrs un daudzi citi cilvēki un valsts iestādes. Ja vien viņus šādas lietas kaut nedaudz interesē.
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
