Iesaki rakstu:

Vispirms citāts no kāda Rīgas pārgudrības jeb pseidointelektuālisma ģēnija intelektuālā repertuāra. Gribas iespējami ātrāk citēt kulturāli sulīgā valodā ieģērbtās nemākulīgi gudrās domas.

Valoda ir sulÄ«ga. Latviešu valodas skolotāja I.Grundule kādreiz klasÄ“ teica, ka tādu valodu kulturāli cilvÄ“ki nelieto. Tā runā tikai lopiem lÄ«dzÄ«gi nekulturāli cilvÄ“ki. Skolotāja to teica pirms pusgadsimta. Tagad ir sākusies cita Ä“ra. PostcilvÄ“ku Ä“ra. Tagad lopiski drÄ«kst izteikties pat RÄ«gas žurnāla galvenais redaktors. Tāds skaists amats ir RÄ«gas pseidointelektuālisma ģēnijam.

Par laimi publiskajā telpā ar tādu valodu ne visi RÄ«gas pseidointelektuāļi var lepoties. Ne visi ir lopi. LÅ«k, cik zināšanu un prāta ziņā gludi, kā arÄ« leksiski sulÄ«gi pārgudrÄ«bas ģēnijs raksturo savu izdevumu: „Man pietiek ar to, ka tas vienkārši ir labāks par daudziem citiem žurnāliem. Tas faktiski Eiropā ir viens no labākajiem žurnāliem... Ar Ameriku es bÅ«tu piesardzÄ«gāks, dÄ«vainā veidā viņiem arÄ« ir labi žurnāli. Bet Eiropā ir nāvÄ«gi sÅ«dÄ«gi žurnāli. Es vienu brÄ«di tos ļoti rÅ«pÄ«gi pÄ“tÄ«ju. Tie ir vai nu literāri žurnāli, vai arÄ« asi sociāli izdevumi. KamÄ“r šis ir izcili estÄ“tisks izdevums, kurš mÄ“Ä£ina attiekties pret visu, ieskaitot sevi, kā pret estÄ“tisku fenomenu."

Ko lai saka! Latviešiem jau Pietuka Krustiņš bija „gudrs uz visām pusÄ“m”. Tādi vÄ«ri netrÅ«kst arÄ« tagad. TāpÄ“c mums ir Eiropas mÄ“roga „veiksmes stāsts” ne tikai ekonomikā, bet arÄ« „veiksmes stāsts” Eiropas „nāvÄ«gi sÅ«dÄ«go žurnālu” kolekcijā.

Tas nekas, ka kritÄ“rijs ir odiozs. Skan it kā gudri, taču patiesÄ«bā šÄ·Ä“rmÄ«gi šÄ·Ä«bi. Galvenais redaktors žurnālus vÄ“rtÄ“ no „estÄ“tiskā fenomena” viedokļa. Tātad no ārkārtÄ“jas parādÄ«bas (fenomena) skaistuma (estÄ“tiskā) viedokļa. Eiropas žurnāli esot ārkārtÄ“ji skaistas parādÄ«bas. Eiropā katrs žurnāls ir fenomens – kaut kas ārkārtÄ“js. Turklāt kaut kas ārkārtÄ“ji skaists.

Tas ir nedzirdÄ“ts kritÄ“rijs. Tāds kritÄ“rijs noteikti ir mÅ«su pārgudrÄ«bas ģēnija intelektuālā novācija. Taču tā nav vienÄ«gā viņa intelektuālā novācija. Izrādās, mÅ«su žurnāls „Eiropā ir viens no labākajiem žurnāliem” un „izcili estÄ“tisks izdevums” tāpÄ“c, ka „mÄ“Ä£ina attiekties pret visu, ieskaitot sevi, kā pret estÄ“tisku fenomenu”. Tātad mÅ«su žurnāls pret cilvÄ“kiem, sabiedrÄ«bu, valsti, civilizāciju, politiku, ekonomiku, korupciju, terorismu, iracionālismu un visu pārÄ“jo uz Zemes attiecas kā pret ārkārtÄ“ju skaistumu – „estÄ“tisku fenomenu”.

Tas ir lieliski! Tas ir oriÄ£ināli! Tas visiem noteikti patÄ«k! Tas noteikti patÄ«k arÄ« mÅ«su Lielajai Bandai, mÅ«su policijai un slepenpolicijai, mÅ«su augstskolu diplomu tirgotājiem, mÅ«su pārgudrajiem profesoriem un akadÄ“miÄ·iem, mÅ«su pederastiem valdÄ«bā un medijos. Tas ir vareni, ja zagļu, blēžu un stulbeņu okupÄ“tajā LR kāds žurnāls uz visu skatās kā uz „estÄ“tisko fenomenu”. Skaidrs, ka tāpÄ“c mÅ«su žurnāls „Eiropā ir viens no labākajiem žurnāliem” un pārÄ“jie Eiropas žurnāli ir „nāvÄ«gi sÅ«dÄ«gi žurnāli”.

PatiešÄm ir žēl, ka mÅ«su „estÄ“tiskais fenomens” nav „viens no labākajiem žurnāliem” pasaulÄ“. Triumfu aizšÄ·Ä“rso amerikāņi, jo „dÄ«vainā veidā viņiem arÄ« ir labi žurnāli”.

Nav saprotami vārdi „dÄ«vainā veidā”. Ko tas nozÄ«mÄ“? Kas ir dÄ«vaini? Amerikāņi nav tādi kā latvieši. Amerikāņi ciena gudrus cilvÄ“kus. Prot tos piesaistÄ«t no visas pasaules. Prot tos izmantot un dāsni atalgot. Amerikāņi nav tādi kā latvieši, kuri gudrÄ«bu dzen svešumā un mājās atstāj tikai sarkanmataino tumsonÄ«bu. Pie amerikāņiem strādā daudzi gudri un talantÄ«gi latvieši. Nav saprotams, kāpÄ“c ir dÄ«vaini, ka amerikāņiem ir labi žurnāli.

Tādai attieksmei jau ir idiotijas smaka. Tāda attieksme, iespÄ“jams, balstās uz kādu no plebejiskajiem stereotipiem par amerikāņiem. Taču, visticamākais, tiekamies ar pseidointelektuālisma klasiku – velmi par katru cenu gudri un eleganti izteikties, kas praktiski izraisa milzÄ«gu neskaidrÄ«bu, atsedz milzÄ«gu nekompetenci un elementāras inteliÄ£ences trÅ«kumu. Tā vietā, lai skaidri, gaiši un visiem saprotami paskaidrotu žurnāla tematiku, pārgudrais galvenais redaktors runā par kaut kādu mistisku „estÄ“tisko fenomenu”.

NeskaidrÄ«bai ir jābÅ«t. Pseidointelektuālisma leksikas saprotamÄ«bas koeficients nemÄ“dz pārsniegt 10-20 procentus. Pseidointelektuālisma princips ir vienkāršs – jo neskaidrāk, jo labāk. Saskaņā ar pseidointelektuāļu viedo iztÄ“li neskaidrÄ«ba ir gudrÄ«bas liecÄ«ba. Liela neskaidrÄ«ba un ļoti liela neskaidrÄ«ba ir lielas gudrÄ«bas un ļoti lielas gudrÄ«bas lieciniece.

Citātā nav skaidrs, kāpÄ“c „literāri žurnāli” nav „sociāli izdevumi”. VarbÅ«t tāpÄ“c, ka patiešÄm pseidointelektuāļu murgojumi nevar sajÅ«smināt sabiedrÄ«bu – sociumu. Normāliem cilvÄ“kiem visi žurnāli ir sociāli izdevumi, jo adresÄ“ti sabiedrÄ«bai. Un vispār kas ir „literāri žurnāli”? Normāliem cilvÄ“kiem ir daiļliteratÅ«ras/literatÅ«ras žurnāli.

Neapšaubāmi, neskaidrÄ«ba ir ap mÅ«su pārgudrÄ«bas ģēnija apzÄ«mÄ“jumu „izcili estÄ“tisks izdevums”. Normāliem cilvÄ“kiem estÄ“tisks ir kaut kas skaists. Normāli cilvÄ“ki zina, ka var bÅ«t skaisti noformÄ“ti žurnāli. Var bÅ«t arÄ« izcili skaisti noformÄ“ti žurnāli. Tātad nākas pieņemt, ka mÅ«su pseidointelektuālisma ģēnija murgaini slavÄ“tais žurnāls ir izcili skaisti noformÄ“ts. Tas nav slikti. Tas ir labi. Taču normāliem cilvÄ“kiem jebkura žurnāla lielākā vÄ“rtÄ«ba ir attiecÄ«gā izdevuma saturs. Sanāk, ka mÅ«su „veiksmes stāsts” nevar lepoties ar saturu, bet var lepoties tikai ar noformÄ“jumu.

Kādam varbÅ«t liekas, ka „izcili estÄ“tisks izdevums” ir veltÄ«ts estÄ“tikai. Piedodiet, bet tā tas nevar bÅ«t. Dotais žurnāls nav veltÄ«ts estÄ“tikai. Ja tas tā bÅ«tu, tad normāli cilvÄ“ki teiktu „estÄ“tikas izdevums”, bet nevis „estÄ“tisks izdevums”. Kā redzam, mÅ«su pseidointelektuālisma ģēnijs murgaini lepojās ar savu „izcili estÄ“tisko izdevumu”, kaut gan neviens normāls cilvÄ“ks viņa izteikumus nevar saprat.

Var ilgi komentÄ“t doto citātu. Pseidointelektuāļi ir ļoti dziļi apdāvināti cilvÄ“ki. Viņu dziļās apdāvinātÄ«bas pārgudri murgaino potenciālu var komentÄ“t, tā teikt, lÄ«dz pasaules galam. Citātā ir 74 vārdi. LÄ«dz šim manā komentārā jau ir desmit reizes lielāks vārdu skaits.

Pseidointelektuālisms nav izplatīts visos sabiedrības slāņos. Pārgudrība ir inteliģences privilēģija. Galvenokārt ir sastopama zinātniskajās aprindās. Strādnieki, zemnieki nepazīst pārgudrību. Arī intelektuāļi nepazīst pārgudrību. Gluži pretēji. Intelektuāļi parasti ir galvenie pseidointelektuālisma kritiķi.

Pseidointelektuālisms ir starptautiska nelaime. Ne tikai latviešiem ir pārgudri tipi. Pārgudri tipi ir katrā tautā. AtšÄ·irÄ«bas var bÅ«t vienÄ«gi masveidÄ«bas un profilakses jomā.

Latviešiem pārgudrÄ«ba tagad ir epidÄ“mija. Proti, stipri pārsniedz parasto pseidointelektuālisma izplatÄ«bas apjomu. Profilaksi vispār nevar konstatÄ“t. PÄ“cpadomju laikā pseidointelektuālisms netiek ne novÄ“rsts, ne aizkavÄ“ts. Padomju laikā pārgudrÄ«ba visvairāk bija izplatÄ«ta t.s. humanitārajā inteliÄ£encÄ“, kuras ākstÄ«bas laiku pa laikam kāds sabāra presÄ“. Ä»oti asprātÄ«gi to darÄ«ja Miervaldis Birze, IngrÄ«da Sokolova.

Tagad vislielākie pseidointelektuāļi ir „politiÄ·i”, valsts ierÄ“dņi, biznesa eksperti, interneta pārgudro komentÄ“tāju armija, dažu interneta portālu (ar „satori” priekšgalā) dziļdomātāji. Protams, no viņiem neatpaliek mÅ«su tradicionālie pārgudrÄ«bas izplatÄ«tāji – t.s. humanitārā inteliÄ£ence. TomÄ“r viņus tagad manāmi apsteidz sociālo zinātņu pārgudrie – politologi, Public Relations guru, tieslietu, ekonomikas, finansu prātulu autori.  Pat slepenpolicija pensionāra sadistisko piekaušanu un likumu pārkāpumus attaisno pārgudrā terminoloÄ£ijā.

Pseidointelektuālismā svarÄ«gs ir imidžs – tÄ“ls sabiedrÄ«bas acÄ«s. Saprotams, ka pirmajā vietā ir ļoti gudra un apskaužami izglÄ«tota cilvÄ“ka imidžs. Visbiežāk to cenšas panākt ar pārgudriem vārdiem, pilnÄ«gi nemaz nerÅ«pÄ“joties par to piemÄ“rotÄ«bu attiecÄ«gajā kontekstā. Nekāda vÄ“rÄ«ba netiek veltÄ«ta terminoloÄ£ijas pareizÄ«bai. TāpÄ“c pseidointelektuālismu ir samÄ“rā viegli atpazÄ«t.

TāpÄ“c pseidointelektuālismu ir arÄ« samÄ“rā viegli ārstÄ“t un nepieļaut. Pamatā viss ir atkarÄ«gs no zinātniskuma lÄ«meņa un zinātnieku sociālās atbildÄ«bas. Ja valstÄ« ir augsts zinātniskais lÄ«menis,  zinātnieki jÅ«t sociālo atbildÄ«bu par sabiedrÄ«bas intelektuālo attÄ«stÄ«bu un zinātnieki ir apņēmÄ«bas pilni publiski nepieļaut visdažādākā veida kroplÄ«bas zināšanās un terminoloÄ£ijā, tad uz pārgudrÄ«bām tendÄ“tajiem tipiem klājās ļoti grÅ«ti. Viņu pārgudrÄ«bas jau tiek bremzÄ“tas semināros augstskolās, zinātnieku vadÄ«tajos diplomdarbos un disertācijās, kā arÄ« publikāciju sagatavošanas laikā. Ja tomÄ“r pārgudrÄ«bai ir izdevies ielavÄ«ties publiskajā telpā, tad tā nekavÄ“joties saņem publisko pÄ“rienu. Ja turpretÄ« zinātnieku kontingents strauji papildinās ar pseidointelektuāļiem, tad nav nekādas cerÄ«bas cīņā ar pārgudrÄ«bas epidÄ“miju. PārgudrÄ«bas epidÄ“mija kļūst nacionālā traģēdija.