Iesaki rakstu:

Ideālisms tradicionāli asociÄ“jas ar atsevišÄ·a cilvÄ“ka garÄ«go pasauli. Tajā ietilpst cilvÄ“ka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztÄ“les radošie sapņi. Bez visa tā cilvÄ“kam piemÄ«t tieksme sekot cildeniem un svÄ“tiem ideāliem. CilvÄ“ks tic ideāliem un cenšas tos realizÄ“t dzÄ«vÄ“. Ideālistiska pieeja parasti tiek slavÄ“ta, veicināta, atbalstÄ«ta, audzināta, skolota, ideoloÄ£iski iedvesta. Ideāli vienmÄ“r liecina par cilvÄ“ka apziņas attÄ«stÄ«bu un cilvÄ“ka morālo, estÄ“tisko, tikumisko principu daudzsološo kvalitāti.

Ideālistiska pieeja tiek kritiski pretstatÄ«ta materiālistiskai un merkantilistiskai pieejai, kad dominÄ“ savtÄ«gs, veikalniecisks, sÄ«kumains aprÄ“Ä·ins un viss tiek vÄ“rtÄ“ts tikai no izdevÄ«guma, labuma un praktiskuma viedokļa. CilvÄ“ks bez centienu augstākajiem galamÄ“rÄ·iem garÄ«gi pilnvÄ“rtÄ«gā vidÄ“ nevar gÅ«t autoritāti un labu reputāciju. To var gÅ«t tikai ideālists. Tātad cilvÄ“ks, kurā izpaužas ideālistiskums – konsekventa un aktÄ«va iestāšanās par kādiem sabiedriskiem vai politiskiem ideāliem un savas darbÄ«bas balstÄ«šana uz noteiktiem principiem doto ideālu sasniegšanā. Ideālists vienmÄ“r ir pārliecināts par attiecÄ«go ideālu pareizÄ«bu, vajadzÄ«bu un perspektÄ«vām.

TomÄ“r iespÄ“jama arÄ« skeptiska, ironiska, nicÄ«ga, naidÄ«ga, agresÄ«va attieksme pret ideāliem un ideālistiem. CilvÄ“ces pagātne liecina par ideālistu fizisko iznÄ«cināšanu – sadedzināšanu, nošaušanu. Ideālisti ir ļoti bÄ«stami politiskajai varai ar apšaubāmu leÄ£itimitāti vai vispār bez leÄ£itimitātes. Labi ir zināma ideālistu loma revolucionāros procesos. RevolÅ«ciju gatavo ģēniji-ideālisti. TāpÄ“c no viņiem cenšas savlaicÄ«gi atbrÄ«voties.

AttieksmÄ“ pret ideāliem un ideālistiem pamatā viss ir atkarÄ«gs no sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bas lÄ«meņa un tā nosacÄ«to morālo un intelektuālo atmosfÄ“ru. Ideālistu trÅ«kums liecina par sociuma genofonda niecÄ«bu un kultÅ«ras pliekanÄ«bu. Ideālistu Ä£enÄ“zi virza tie paši divi galvenie faktori (gÄ“ni + kultÅ«ra), kuri virza visu antropoloÄ£isko evolÅ«ciju. Ja kādā sabiedrÄ«bā (tautā) dzirdams par personÄ«bu trÅ«kumu, tad tas liecina par ideālistu trÅ«kumu dotajā sabiedrÄ«bā (tautā). Ideālisti ir personÄ«bas. PersonÄ«bas izcilÄ«bas mÄ“rs ir personÄ«bas ideālistiskuma mÄ“rs. Jo izcilāka personÄ«ba, jo tajā spilgtāk zaigo ideālistiskums.

Ideāli mÄ“dz bÅ«t ne tikai atsevišÄ·am cilvÄ“kam. Ideāli mÄ“dz bÅ«t arÄ« atsevišÄ·am cilvÄ“ciskajam kolektÄ«vam. PiemÄ“ram, tautai. Turklāt prasÄ«ba ir viena un tā pati: ideāli ir jābÅ«t cienÄ«jamam cilvÄ“kam, un ideāli ir jābÅ«t  cienÄ«jamai tautai. Autoritāte un laba reputācija nevar bÅ«t cilvÄ“kam bez ideāliem. Tas pats attiecas uz tautu. Tiek cienÄ«tas vienÄ«gi tās tautas, kurām ir cildeni un svÄ“ti ideāli.

Tautas ideālus definÄ“ un propagandÄ“ tautas izglÄ«totākie cilvÄ“ki – inteliÄ£ence. Tautas ideālus definÄ“ un propagandÄ“ pÄ“c tautas rašanās, lai veicinātu tautas sociāli politisko konsolidāciju. InteliÄ£ences definÄ“tie tautas ideāli faktiski ir tautas attÄ«stÄ«bas mÄ“rÄ·i. Tautas ideāli vispirms ir cilvÄ“ku galvās un sirdÄ«s, bet tikai pÄ“c tam vairāk vai mazāk realizÄ“jas Ä«stenÄ«bā.

Tā tas savā laikā bija jaunajā latviešu tautā. XIX gs. latviešu tautas ideālus definÄ“ja inteliÄ£ences grupa ar vācbaltu ieteikto un latviešu akceptÄ“to nosaukumu „jaunlatvieši”. Jaunlatvieši definÄ“ja trÄ«s galvenos ideālus jeb mÄ“rÄ·us: 1) radoši patstāvÄ«gas (bez vācbaltu lÄ«dzdalÄ«bas) latviešu mākslinieciskās kultÅ«ras izveidošana, 2) saimnieciskās varenÄ«bas sasniegšana un 3) juridisko tiesÄ«bu aizstāvÄ“šana. NeatkarÄ«gas nacionālās valsts izveidošanas ideāls tika definÄ“ts XX gs. sākumā - I Pasaules kara beigās. Pirms tam latviešu inteliÄ£ence kā tautas ideālu uzskatÄ«ja Latvijas autonomiju Krievijas impÄ“rijā („brÄ«va Latvija brÄ«vā Krievijā”). PÄ“c Latvijas Republikas nodibināšanas inteliÄ£encei izdevās panākt, ka neatkarÄ«ga valsts kļuva latviešu tautas galvenais ideāls. SatversmÄ“ tika fiksÄ“ts, ka „Latvija ir neatkarÄ«ga demokrātiska republika. Latvijas valsts suverÄ“nā vara pieder Latvijas tautai”.

Tas bija tā laika latviešu inteliÄ£ences respektÄ“jams ieguldÄ«jums tautas labā. NeatkarÄ«ga valsts kā tautas galvenais ideāls liecina par sabiedriskās apziņas briedumu un tautas gara drosmi. Jo stabilāka ir tautas pašapziņa un pašcieņa, jo dziļāka ir tautas vÄ“sturiskā ceļa izpratne un savas sociālās eksistences jÄ“gas izpratne, jo augstāks ir tautas ideāls. Latviešu masveidÄ«gā izturÄ“šanās pret savu valsti kā etniski politiskās esamÄ«bas visaugstāko ideālu (mÄ“rÄ·i, vÄ“rtÄ«bu, dzÄ«ves jÄ“gu) skaidri apliecināja jaunās tautas attÄ«stÄ«bas cienÄ«jamo lÄ«meni. Latviešu smadzenÄ“s un sirdÄ«s bija panākts, ka politiskā brÄ«vÄ«ba ir viscildenākais un vissvÄ“tākais nacionālais ideāls. TāpÄ“c nekādi nav atzÄ«stami latviešu varas inteliÄ£ences deklarÄ“tie un propagandÄ“tie procesi „otrajā republikā”. Tie ir ļoti drÅ«mi procesi. Tos nekādi nedrÄ«kst atstāt bez ievÄ“rÄ«bas un dziļa nosodÄ«juma.

Bet vispirms ir jāatbild uz jautājumu „Vai tauta var atsacÄ«ties no sava viscildenākā un vissvÄ“tākā nacionālā ideāla?”. Atbilde ir apstiprinoša – „Jā, tauta to var izdarÄ«t!”. Latviešu tauta to konkrÄ“ti izdarÄ«ja 2003.gada 20.septembrÄ« referendumā par iestāšanos Eiropas SavienÄ«bā, brÄ«vprātÄ«gi atsakoties no valsts neatkarÄ«bas. Šo nacionāli drausmÄ«go soli atbalstÄ«ja 66,97 %  no referenduma dalÄ«bniekiem.

Protams, tÅ«lÄ«t skan otrais jautājums „Kādēļ tas tā notika?”. AtbildÄ“t uz šo jautājumu ir viegli. Nākas atgādināt, ka tautas ideālus definÄ“ un propagandÄ“ tautas izglÄ«totākie cilvÄ“ki – inteliÄ£ence. Šajā gadÄ«jumā tā ir valdošo kliÄ·i apkalpojošÄ inteliÄ£ence – varas inteliÄ£ence. PÄ“c PSRS sabrukuma latviešu varas inteliÄ£ence ļoti Ä«sā laikā (apmÄ“ram 12 gados) spÄ“ja tautas apziņu transformÄ“t tik pamatÄ«gi, ka latvieši ne tikai masveidā atsacÄ«jās no neatkarÄ«gas valsts ideāla, bet pat lepojas ar savu lÄ“mumu varu nodot svešai konfederācijai. Sociāli politiskā apmātÄ«ba ir tik grandiozi sabiezÄ“jusi, ka ar psihiatra acÄ«m nākas vÄ“rÄ«gāk iedziļināties tautas mentālajā stāvoklÄ«. Tas ir stāvoklis bez optimistiskām cerÄ«bām tautai atgÅ«t tās agrāko cieņu. Latviešu varas inteliÄ£ence ir pastrādājusi humanitātes noziedzÄ«bu.

NoziedzÄ«bai var bÅ«t daudzas sejas: ekonomiskā noziedzÄ«ba, kriminālā noziedzÄ«ba, juridiskā noziedzÄ«ba, noziedzÄ«ba pret cilvÄ“ci, starptautiskā noziedzÄ«ba, organizÄ“tā noziedzÄ«ba. IespÄ“jama noziedzÄ«ba, kuru nākas dÄ“vÄ“t par humanitātes noziedzÄ«bu. Tā ir noziedzÄ«ba pret cilvÄ“cÄ«bu, cilvÄ“kmÄ«lestÄ«bu, cilvÄ“ka cienÄ«šanu, rÅ«pÄ“m par cilvÄ“ka labklājÄ«bu. Tā ir noziedzÄ«ba tādos humānisma aspektos kā audzināšana, izglÄ«tošana, ideoloÄ£iskā skološana, sociumam adresÄ“tā garÄ«gā kultÅ«ra, sabiedrÄ«bas morāli tikumisko vÄ“rtÄ«bu un normu kodekss.

MÅ«sdienu Latvijā ir sastopami visi noziedzÄ«bas veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzÄ«bas veidu hierarhijas virsotnÄ“ noteikti atrodas humanitātes noziedzÄ«ba. Par to ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem noziegumiem. Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir paveikti izglÄ«tÄ«bā, zinātnÄ“, garÄ«gajā kultÅ«rā, masu komunikācijā, ideoloÄ£iskajā darbÄ«bā. Runa ir par izglÄ«tÄ«bas šausmÄ«go izkropļošanu, zinātnes likvidÄ“šanu un akadÄ“miskā šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatÅ«ras postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālistiskās ideoloÄ£ijas uzspiešanu.

Galvenie humanitātes noziegumu veicÄ“ji ir politiÄ·i, skolotāji, pasniedzÄ“ji, garÄ«gās kultÅ«ras institÅ«ciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki, valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnÄ«juši tādu pašu soda mÄ“ru kā nacionālie nodevÄ“ji, nacionālie laupÄ«tāji. BrÄ«vprātÄ«gā atsacÄ«šanās no valsts neatkarÄ«bas, bet visjaunākajā laikā 13.Saeimas kontingents Ä«paši saasina jautājumu par humanitātes noziedzÄ«bas antropoloÄ£iski visaptverošo trajektoriju Latvijā.

Saprotams, tāpÄ“c pašlaik vissvarÄ«gākā tÄ“ma ir par latviešu tautas mobilizāciju un tās Ä£enÄ“zi, Ä£eneratoru, Ä£eneratÄ«vajām perspektÄ«vām. Tā nav viegla tÄ“ma, ņemot vÄ“rā latviešu tautas cilvÄ“ciskā kapitāla stāvokli 2019.gada sākumā, kad etniskās, politiskās, intelektuālās, morālās, ekonomiskās, tiesiskās, valstiski organizatoriskās  virzÄ«bas priekšgalā ir nonākusi „6.oktobra paaudze”. Šo paaudzi nekādā gadÄ«jumā nevar saistÄ«t ar dzÄ«ves progresu un pat nevar saistÄ«t ar cilvÄ“ciski cienÄ«gu dzÄ«vi vispār.

TÄ“ma uzjundÄ« ļoti grÅ«tus jautājumus. No tiem pirmais jautājums ir sevišÄ·i grÅ«ts: „Kas var bÅ«t politiskās mobilizācijas Ä£enÄ“zes pamatā, kāds spÄ“ks var bÅ«t mobilizācijas Ä£enerators un garantÄ“t mobilizācijas cerÄ«gas Ä£eneratÄ«vās perspektÄ«vas tādai tautai, kura faktiski ir sākusi veÄ£etÄ“t bez jebkādiem ideāliem un kurai vairs nav nekāda vÄ“rtÄ«ba tādiem morāli sociāliem fenomeniem kā brÄ«vÄ«ba, nacionālā neatkarÄ«ba, valsts suverenitāte, kā arÄ« inteliÄ£ences „miljons” ir humanitātes noziedzÄ«bas recidÄ«vists un pilnā mÄ“rā atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brÄ«vÄ«bu?”. Lakoniski jautājums skan šÄdi: „Kādas idejas un kāds spÄ“ks var izraisÄ«t tautas politisko mobilizāciju, lai likvidÄ“tu kriminālo kapitālismu?”.

VÄ“sturiski pÄ“dÄ“jo tautas mobilizāciju vārdā „3.atmoda” organizÄ“ja PSKP/VDK, izmantojot galveno nacionālo ideālu – valstisko neatkarÄ«bu. Tagad šis ideāls neder. AtsacÄ«šanās no suverenitātes latviešu tautā ir sekmÄ«gi iezombÄ“ta kā „Ä«stas neatkarÄ«bas” iegÅ«šana, un tautas masas tas apmierina. PrasÄ«ba un solÄ«jums atjaunot LR suverenitāti sabiedrÄ«bā un tās politiskajās organizācijās neeksistÄ“. TāpÄ“c nav saprotams, ar kādu idejisko materiālu iekustināt latviešu tautu beidzot sākt normālu dzÄ«vi bez nacionālajiem laupÄ«tājiem oligarhiem, bez masveida zagšanas, bez pÅ«stošo Rietumu uzspiestajiem nacionāli reakcionārajiem, antisociālajiem un antihumānajiem „projektiem” izglÄ«tÄ«bā un audzināšanā. Nav saprotams, kādā ceļā tautas politiskās mobilizācijas rezultātā panākt, ka valsts valdošÄ grupa praktiski ir intelektuāli un morāli visvÄ“rtÄ«gākā tautas grupa.

Tautas politiskā mobilizācija nav iespÄ“jama bez efektÄ«vas idejiskās bāzes. Un šajā ziņā stāvoklis ir vÄ“sturiski unikāls. Latviešu tauta savā pastāvÄ“šanā pirmo reizi ir pagrimusi lÄ«dz nacionālā ideālisma vakuumam. Tautai nav nekādu ideālu ne sirdÄ«s,  ne galvās. Turklāt nav pat nojaušams, kādiem cÄ“liem ideāliem turpmāk tautā varÄ“tu bÅ«t sakramentāla vara. KamÄ“r nav masveidā suÄ£estÄ“joša idejiskā bāze, tikmÄ“r nav nekāda jÄ“ga pulcināt cilvÄ“kus jaunā politiskajā spÄ“kā – partijā, tautas frontÄ“, tautas kustÄ«bā u.tml.