Iesaki rakstu:

Eiropā XVIII gadsimtā radās neparasts ieskats par mākslu. Eiropas intelektuāļi arvien dedzīgāk un dedzīgāk sāka gavilēt, ka māksla cilvēkam spēj norādīt pareizo dzīves ceļu. Māksla drīkst būt cilvēka analītiķe un padomdevēja. Mākslā slēpjas grandiozs metafiziskais potenciāls. Māksla prot estētiski izgaismot cilvēka garīgās dzīves visdziļākos slāņus. Māksla palīdzot cilvēkam izprast sevi un savu saistību ar apkārtējo pasauli.

Mākslas metafizikas slavināšana kļuva populāra filosofiskā dziesma. Mākslai iepatikās šÄ« dziesma, un māksla sāka darÄ«t to, ko agrāk darÄ«ja reliÄ£ija. Proti, cilvÄ“kam norādÄ«t pareizo dzÄ«ves ceļu. XIX gadsimtā mākslas pašapziņa jau bija zenÄ«tā. RadošÄs personÄ«bas BodlÄ“rs, Rembo, Rainis atklāti sludināja mākslas antropoloÄ£iskās un futuroloÄ£iskās perspektÄ«vas. Viņu pārliecÄ«bā māksla nosaka cilvÄ“ka nākotni un virza cilvÄ“ku pa skaistā un cÄ“lā taku.

ArÄ« vÄ“lāk mākslas ambÄ«cijas nevÄ“lÄ“jās pieklājÄ«gi novÄ«st. XX gadsimta sākumā dominÄ“jošais modernisms sevi uzskatÄ«ja par pasaules izziņas metodi. Modernisti skandināja, ka māksla var izmainÄ«t cilvÄ“ku. Par to Ä«paši pārliecināti bija dzejnieki un prozaiÄ·i. Savos daiļdarbos viņi sāka speciāli pievÄ“rsties cilvÄ“ka iekšÄ“jai pasaulei.

CilvÄ“ka iekšÄ“jās pasaules literāri mākslinieciskā analÄ«ze ir vÄ“sturiski jauna parādÄ«ba. Tā nebija sastopama ne antÄ«kajā, ne viduslaiku vārda mākslā. Nebija sastopama arÄ« Jauno laiku pirmo gadsimtu vārda mākslā. Iemesls it kā objektÄ«vs. Vārda mākslinieks vienmÄ“r sadurās ar nepārvaramām grÅ«tÄ«bām, attÄ“lojot savu literāro varoņu jÅ«tas, domas, emocionālos pārdzÄ«vojumus. Starp domu un vārdu vienmÄ“r saglabājās bezdibenis. Vārds nekad nebÅ«s adekvāts pārdzÄ«vojumam, tiecoties pārdzÄ«vojumu atveidot vārdos. IespÄ“jams, tas ilgus gadsimtus atturÄ“ja literāro sarunu par cilvÄ“ka iekšÄ“jo pasauli.

CilvÄ“ka iekšÄ“jās pasaules analÄ«ze tā pa Ä«stam sākās tikai XX gadsimtā. Zināmā mÄ“rā tā kļuva modÄ«ga darbÄ«ba. Šai darbÄ«bai tika izdomāti moderni apzÄ«mÄ“jumi.

PiemÄ“ram, angļu modernās rakstnieces Virdžīnijas Vulfas intelektuālā salona „Bloomsbury Group” pastāvÄ«gais apmeklÄ“tājs psihologs Viljams Džeims ieteica jÄ“dzienu „apziņas plÅ«sma”. Šo jÄ“dzienu ar pārgalvÄ«gu entuziasmu akceptÄ“ja XX gadsimta literatÅ«rzinātne. Pati Virdžīnija Vulfa apziņas plÅ«smā veidoto prozu pieskaitÄ«ja „fragmentārās apziņas laikmetam”. Tāds laikmets esot sācies daiļliteratÅ«rā. Galvenokārt romāna formā. 

Viņai bija taisnÄ«ba. Sākās jauns laikmets. Tajā par apziņas procesa literārās atveidošanas tehniku interesÄ“jās vairāk nekā par apziņas saturu. Modernismam pārmet idejisko seklumu un bezidejiskumu. PSRS literatÅ«rzinātnÄ“ (arÄ« latviešu padomju literatÅ«rzinātnÄ“) šie pārmetumi izskanÄ“ja dzÄ“lÄ«gi. Netika ņemta vÄ“rā realitāte. Par idejisko seklumu un bezidejiskumu parÅ«pÄ“jās modernisma epigoņi. Modernismam neizdevās izvairÄ«ties no tā, no kā parasti neizdodas izvairÄ«ties nevienam interesantam mākslinieciskajam pasākumam. Modernismam izmanÄ«gi pa pÄ“dām sekoja epigonisms – atdarināšana bez oriÄ£ināla pienesuma. Epigoņi tradicionāli ir nekaunÄ«gi, uzstājÄ«gi un lieli sava „piāra” meistari. TāpÄ“c viņi ir saputrojuši priekšstatu par daudzām izcilām mākslas norisÄ“m.

Latviešu prozā apziņas plÅ«smas lielmeistars ir Alberts Bels. Viņa daiļradÄ“ apziņas plÅ«smas literārā tehnika meistarÄ«gi izmantota stāstā „IlÅ«ziju zilās buras” un romānā „SaucÄ“ja balss”.

Mākslas metafizisko potenciālu savā labā prata novÄ“rtÄ“t ne tikai modernisma lÄ«dzjutÄ“ji, bet arÄ« apgaismÄ«bas lÄ«dzjutÄ“ji. ApgaismÄ«bas ideoloÄ£ija izloloja pikanta tipa cilvÄ“kus. Šo cilvÄ“ku mānija kļuva nesavtÄ«ga rosÄ«šanās sabiedrÄ«bas labā. Viņi paši šo rosÄ«šanos eksaltÄ“ti dÄ“vÄ“ja par tautas apgaismošanu. ApgaismÄ«bas lÄ«dzjutÄ“ji operatÄ«vi saskatÄ«ja mākslas priekšrocÄ«bas viņu saulainajā misijā.  

ApgaismÄ«bas ideoloÄ£iskajā kontekstā XIX gadsimtā Eiropā radās vidusšÄ·iras māksla. Principā tā bija cienÄ«jama māksla. Tās nolÅ«ks bija estÄ“tiski audzināt masu auditoriju, bet nevis tai piestÅ«Ä·Ä“t sirdi un prātu ar primitÄ«vu un vulgāru materiālu, ko pÄ“c II Pasaules kara tik mÄ“rÄ·tiecÄ«gi dara izklaides industrija. Anglijā karalienes Viktorijas laikmetā radās pilsÄ“tas romāns. Tas bija domāts mājsaimniecÄ“m laika kavÄ“šanai. Tas tiek uzskatÄ«ts par vidusšÄ·iras literatÅ«ras pirmo žanru.

Eiropā lÄ«dz XX gadsimtam nebija karsta vÄ“lme piesārņot sabiedrisko apziņu ar pseidomākslu. NepastāvÄ“ja tas, ko tagad lamājam par masu mākslu. LiteratÅ«rzinātnieki ir lietas kursā, ka, piemÄ“ram, antÄ«kā teātra gandrÄ«z 1000 gadus ilgā vÄ“sture apliecina vienu lÄ«meni gan no autora (Eshila, Sofokla, EiripÄ«da u.c.) Ä£enialitātes viedokļa, gan no skatÄ«tāju gaumes viedokļa. SengrieÄ·u mākslas uzplaukumam nav nekā kopÄ“ja ar demokratizāciju. Šajā gadÄ«jumā – pielāgošanos auditorijas estÄ“tiskajām prasÄ«bām. ArÄ« Aristoteļa analizÄ“tajai sabiedrÄ«bas „zelta vidusdaļai” (tai patika sadzÄ«ves komÄ“dijas) nekas netika speciāli sacerÄ“ts, lai apzināti nolaistos lÄ«dz šÄ«s auditorijas estÄ“tiskajam lÄ«menim. AntÄ«kās kultÅ«ras ideālā attieksme pret mākslu Eiropā saglabājās ļoti ilgi.

Daudzus gadsimtus māksla nevienam neklanÄ«jās. Māksla neklanÄ«jās filistriem – aprobežotiem un pašapmierinātiem indivÄ«diem ar šauriem un mietpilsoniskiem uzskatiem. Māksla neklanÄ«jās sociāli zemākajiem slāņiem. Māksla neklanÄ«jās arÄ« valdošajiem slāņiem. Māksla centās palÄ«dzÄ“t cilvÄ“kam izprast sevi un lÄ«dzcilvÄ“kus. Māksla centās cilvÄ“kam norādÄ«t pareizo dzÄ«ves ceļu.

Saprotams, ka par tādu rÄ«cÄ«bu māksla tika dāsni atalgota. Eiropieši pret mākslu izturÄ“jās kā pret kaut ko sakramentālu. Katrs, kuram ir elementāri pazÄ«stama Eiropas kultÅ«ru vÄ“sture, zina par eiropiešu svÄ“to izturÄ“šanos pret mākslu.

Bet nav vajadzÄ«gas vÄ“stures zināšanas. ArÄ« bez tām mÅ«sdienu katrā vecākās un vidÄ“jās paaudzes latvietÄ« ir saglabājusies bijÄ«ga attieksme pret mākslu kā kaut ko svÄ“tu un dārgu. Var pat teikt, ka šÄ« attieksme ir gÄ“nos. PÄ“c tautas konsolidācijas latviešu visās paaudzÄ“s vienmÄ“r ir eksistÄ“jusi ļoti suminoša izturÄ“šanās pret mākslu un māksliniekiem, šajā jÄ“dzienā iekļaujot gan komponistus un gleznotājus, gan dzejniekus un rakstniekus, gan dramaturgus un mÅ«ziÄ·us.

Latviešu pirmie jaunbagātnieki atzina mākslas metafiziku. Ja tas tā nebÅ«tu, tad RÄ«gas vizuālā seja tagad bÅ«tu savādāka un mums nebÅ«tu jÅ«gendstila arhitektÅ«ras pasaules metropole. Savādāka bÅ«tu PurvÄ«ša, Rozentāla, Madernieka, CÄ«ruļa, PÄ“kšÄ“na, Laubes, AlkšÅ†a, Vanaga, Bāra, Nukšas un vÄ“l daudzu citu vietÄ“jo mākslinieku radošÄ biogrāfija. Gleznotāji, lietišÄ·Äs mākslas meistari, arhitekti no jaunbagātniekiem saņēma grandiozus pasÅ«tÄ«jumus un honorārus.

ArÄ« padomju vara saglabāja mākslas sakramentālo autoritāti. Padomju vara mākslu izmantoja ideoloÄ£ijā. To var dažādi vÄ“rtÄ“t. Ä»oti pozitÄ«vi bija tas, ka padomju vara nekādā gadÄ«jumā nepieļāva filistru lÄ«dzdalÄ«bu mākslas kritÄ“riju izstrādāšanā un masu komunikācijā. Publiskajā telpā organizÄ“tajā diskursā par mākslu aprobežotiem un pašapmierinātiem indivÄ«diem ar šauriem un mietpilsoniskiem uzskatiem nebija vietas. Tāpat nebija vietas profesionāli nemākulÄ«giem uzskatiem.

Šis fakts skaudri kontrastÄ“ ar pÄ“cpadomju praksi. Tā vien liekas, ka pÄ“cpadomju Latvijā publiski spriest par mākslu drÄ«kst vienÄ«gi filistri un nemākuļi. Viņi, protams, nepiedeva un neaizmirsa padomju varas pārestÄ«bas. Padomju varas sabrukums bija uzmundrinošs signāls filistriem un nemākuļiem. LiekulÄ«gi atsaucoties uz nebrÄ«vÄ«bu padomju gados, filistri un nemākuļi tādā mazā zemÄ“ kā Latvija ātri guva pilnÄ«gu uzvaru. VietÄ“jo intelektuāļu un saprātÄ«gās inteliÄ£ences kārnais slānis nespÄ“j pretoties nekaunÄ«go un enerÄ£isko filistru un nemākuļu šaušalÄ«gajiem māvieniem.

Nekrietni tipisks piemÄ“rs no interneta: „Ja ņem vÄ“rā Latvijas vizuālās mākslas attÄ«stÄ«bu, tad skaidrs, ka vizuālā māksla ir spÄ“rusi soli uz priekšu, lai gÅ«tu pārnacionālo, globālo un pārcilvÄ“cisko tÄ“mu ietvarus. Latvijas māksla visos laikos ir bijusi spÄ“cÄ«gi saistÄ«ta ar latvisko identitāti ne tikai tehniskā izpildÄ«juma ziņā, piemÄ“ram, glezniecÄ«bā. Rodas jautājums, kādā veidā saliedÄ“t mÅ«sdienu 21. gadsimta latvisko identitāti ar laikmetÄ«go mākslu? BÅ«tÄ«bā 21. gadsimta latvietis un 21. gadsimta māksla nav nemaz tik atšÄ·irÄ«gi viens no otra, kā varÄ“tu domāt. Abos gadÄ«jumos saruna ir par aktuālām tÄ“mām. Abos gadÄ«jumos acu mirklÄ« tiek saprasts specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors.”

VienÄ«gi nemākulis var nezināt par mākslas nacionālajām saknÄ“m un tāpÄ“c bubināt, ka „vizuālā māksla ir spÄ“rusi soli uz priekšu, lai gÅ«tu pārnacionālo, globālo un pārcilvÄ“cisko tÄ“mu ietvarus”. Absurdi ir prātuļot par mākslas „pārnacionālo, globālo un pārcilvÄ“cisko (!?)” raksturu. Bet galu galā kādas tad ir šÄ«s „pārnacionālās, globālās un pārcilvÄ“ciskās” tÄ“mas, kuru „ietvarus” vÄ“las „gÅ«t” Latvijas „vizuālā māksla”?

VienÄ«gi nemākulis var nepamanÄ«t, ka pÄ“c bubināšanas par „pārcilvÄ“cisko” turpmākajā  teikumā ir sapinies pretrunā ar iepriekš teikto: „Latvijas māksla visos laikos ir bijusi spÄ“cÄ«gi saistÄ«ta ar latvisko identitāti”. Starp citu, tik tikko citÄ“tajā teikumā ir minÄ“ta „Latvijas māksla”. VienÄ«gi nemākulis var nesaprast, ka Latvijas mākslā ietilpst arÄ« vietÄ“jo vāciešu, krievu, ebreju, poļu, baltkrievu, ukraiņu un pārÄ“jo cittautiešu māksla, kurai nevar bÅ«t „latviskā identitāte”. Latvijas māksla un latviešu māksla nav viens un tas pats.

Interesanti bÅ«tu uzzināt, kā mākslā un tajā skaitā glezniecÄ«bā „latviskā identitāte” izpaužas „tehniskajā izpildÄ«jumā”. Odiozi ir teikumi „Rodas jautājums, kādā veidā saliedÄ“t mÅ«sdienu 21. gadsimta latvisko identitāti ar laikmetÄ«go mākslu? BÅ«tÄ«bā 21. gadsimta latvietis un 21. gadsimta māksla nav nemaz tik atšÄ·irÄ«gi viens no otra, kā varÄ“tu domāt. Abos gadÄ«jumos saruna ir par aktuālām tÄ“mām. Abos gadÄ«jumos acu mirklÄ« tiek saprasts specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors”.

Ko nozÄ«mÄ“ „21. gadsimta latviskā identitāte”? KāpÄ“c tā ir „jāsaliedÄ“ ar laikmetÄ«go mākslu”? Un kas ir „laikmetÄ«gā māksla”? Ja ir „laikmetÄ«gā māksla”, tad ir jābÅ«t arÄ« nelaikmetÄ«gajai mākslai. PretÄ“jā gadÄ«jumā nav nekādas jÄ“gas epitetam „laikmetÄ«gā”, ja nav nelaikmetÄ«gās mākslas. Gribas tāpÄ“c noskaidrot, kas ir nelaikmetÄ«gā māksla? Vai mākslas laikmetÄ«gumu nosaka tikai „saruna par aktuālām tÄ“mām”? Kas tas ir par  zvÄ“ru „specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors”? KāpÄ“c tas „acu mirklÄ« tiek saprasts” (literāri pareizi – acumirklÄ«)? Kuri ir acumirklÄ«gie sapratÄ“ji?

Tagad arÄ« rakstnieki tādi jocÄ«gi. LÅ«k, kā pÄ«kst trÄ«s romānu autore: „Jo cik tad mÄ“s varam savā dzÄ«vÄ“ izdzÄ«vot? Dažreiz liekas, ka dzÄ«ve ir aizgājusi pilnÄ«gi nepareizā virzienā un nekas nenotiek, es tikai dzÄ«voju, lai izdzÄ«votu, un strādāju, lai izdzÄ«votu, nekas nenotiek, un es gribÄ“tu to un šo, un vÄ“l kaut ko. LiteratÅ«rā to var izdzÄ«vot un bieži saprast, ka nemaz jau tas nav tas, ko gribÄ“tos. Tā ārÄ“jā čaula, tā ikdiena, tas jau nav nekas, tas jau nekas nav. Nezinu, no kurienes nāk teksts, negribu simtprocentÄ«gi apgalvot, ka tas viss ir mans, ka tas pieder man, ka tas ir mans teksts, mans intelektuālais Ä«pašums. Es par to nebÅ«tu tik droša”.

Visjaunākajos laikos prevalÄ“ riebÄ«ga attieksme pret mākslas metafiziku. Vispareizāk šo attieksmi saukt par mākslas profanāciju -  necienÄ«gu izturÄ“šanos pret kaut ko cienÄ«jamu, nozÄ«mÄ«gu, vispāratzÄ«tu.

Atbilde uz jautājumu „Kas ar mākslu notiek XXI gadsimta sākumā?” ir labi zināma. Zināma tiem, kuri vÄ“las kaut ko zināt. Viņi zina, ka mākslas funkcija cilvÄ“kam norādÄ«t pareizo dzÄ«ves ceļu tagad nav cieņā, un ļoti daudzi jaunāko paaudžu pārstāvji atklāti smejas par mākslas garÄ«go potenciālu.

 XXI gadsimta sākumā par visu turpina ņirgāties postmodernisms, mākslu pārvÄ“ršot par simulakru un ciniskas parodijas avotu. Å…irgāšanās ģēniji ir postmodernisma „mākslinieki”, postmodernisma „mākslas teorÄ“tiÄ·i”, postmodernisma „filosofi”. Uz viņu fona māksla, mākslinieki, mākslas teorÄ“tiÄ·i, filosofi izplÄ“n, un viņiem nav nekāda sociālā autoritāte. Īsta māksla un Ä«stas radošÄs personÄ«bas nekad netieksies pārkliegt simulakru autorus un apčubinātājus. Mazā zemÄ“ ar pārejas laikmeta tumši saduļķoto garÄ«go kultÅ«ru tas nemaz nav iespÄ“jams.

Turklāt cita atbilde uz minÄ“to jautājumu nevar bÅ«t. Pārejas laikmeta kultÅ«rā nevar bÅ«t tā, ka politikā, ekonomikā, finansÄ“s, medijos valda bezprāts, bet mākslā viss ir kārtÄ«bā un nekas nav mainÄ«jies uz slikto pusi, salÄ«dzinot ar pirmspārejas laikmetu. Pārejas laikmetos tā nemÄ“dz bÅ«t, un tā nav arÄ« pašlaik. Pašlaik arÄ« mākslā valda bezprāts.

Tagad māksla ir orientÄ“ta uz patÄ“rÄ“šanu un baudu, Ä·ermeņa izjÅ«tu un emociju komfortu. Šajā ziņā ir milzÄ«gi panākumi. Tas segments, kas šodien sevi dÄ“vÄ“ par mākslu, kalpo hedonismam. Tajā nav nekā garÄ«ga, kā arÄ« nav nekā humānistiska, spÄ“jot garÄ«gi palÄ«dzÄ“t cilvÄ“kam. DominÄ“ šova „mākslas” formāti.

Hedonismam un patÄ“rÄ“šanai adresÄ“tā „māksla” ir daudzveidÄ«ga. Tajā pastāv formu liels skaits. Tagadnes „mākslas” daudzveidÄ«ba ir lielāka nekā mākslas daudzveidÄ«ba. Tagadnes „mākslā” izmantotā TV un interneta tehnika ļauj palielināt daudzveidÄ«bu. Taču formu daudzveidÄ«ba „mākslā” ir pašmÄ“rÄ·Ä«ga. ŠÄ« „māksla” var vienÄ«gi pastāvÄ“t, balstoties uz nemitÄ«gu jaunu formu izdomāšanu. Šajā „mākslā” nav satura. Saturu aizstāj forma – formas „svaigums”, formas „koncepcija”. Kādreiz modernismam pārmeta formas prioritāti un satura bālumu. Tagad redzam, ka modernisms, salÄ«dzinot ar postmodernismu, ir satura dievs un satura fans.

Māksla stimulÄ“ nebÅ«t ne priecÄ«gas pārdomas. Jo augstāks mākslinieciskums, jo nopietnākas pārdomas. Šova „mākslā” viss ir priecÄ«gi – nav idejisko kolÄ«ziju, revolucionāro situāciju, nacionālo konfliktu, intelektuālās konfrontācijas, morālo pārdzÄ«vojumu. Šova „mākslā” ir tikai Ä·ermeniskās baudas un emocionāla tÄ«ksmināšanās par baudām.

Mākslas profanācijai ir drÅ«mas sekas. CilvÄ“kā izzÅ«d priekšstats par estÄ“tiskām vÄ“rtÄ«bām un skaidrÄ«ba, kas vispār ir estÄ“tiskās vÄ“rtÄ«bas. CilvÄ“kā nav priekšstats par estÄ“tiskajiem kanoniem – skaistā vÄ“rtÄ“juma kritÄ“rijiem. „Māksla” nepalÄ«dz labāk izprast dzÄ«vi – sociālos procesus, morāli psiholoÄ£iskās nianses, cilvÄ“ku savstarpÄ“jās attiecÄ«bas. NepalÄ«dz izprast to, kas ir labs un kas ir slikts.

MÅ«sdienu liberālisma projektā cilvÄ“ka dzÄ«ves jÄ“ga ir patÄ“rÄ“šana; valsts jÄ“ga ir globālā (ASV) biznesa apkalpošana. Konkurence nav intelektuāla, bet bioloÄ£iska. TāpÄ“c mākslas vietā ir stājusies bioloÄ£iskuma sacukurotā ”māksla”, ap kuru pie mums Latvijā visvairāk puņķojās jaunāko paaudžu nevÄ“rtÄ«gākā daļa.