Iesaki rakstu:

Kad esi karalis – visi ir ar Tevi, kad grimsti – tad grimsti viens, un Tevi dzelmÄ“ vÄ“l baksta ar mietu...

Esmu nedaudz virs 30 gadiem jauns, pietiekami inteliÄ£ents un saprātÄ«gs vÄ«rietis. Man ir Ä£imene, sieva, 2 bÄ“rni. Jā, suns arÄ«. Bet tam Ä«sti nav nekādas nozÄ«mes, jo es savā dzÄ«vÄ“ esmu pieļāvis kļūdas. Un šobrÄ«d ir izjÅ«tas, ka es kaut ko jaunu un lielu varu sākt darÄ«t tikai tad, kad bÅ«šu miris un reinkarnÄ“jies.

Jā, esmu kādreiz kļūdÄ«jies biznesā, palicis parādā piegādātājiem, neizpildÄ«jis pasÅ«tÄ«jumus. Neattaisnoju sevi, bet tā gadÄ«jies. Kā man izskatās, aptuveni vismaz trešdaļai no uzņēmÄ“jiem mÄ“dz bÅ«t lÄ«dzÄ«gi, jo pirmais bizness reti kad izdodas. MÄ“s nedzÄ«vojam ASV, kur tu vari bankrotÄ“t un jau nākamajā dienā sākt no sākuma, jo neviens ar pirkstiem nebakstÄ«s acÄ«s, ka tu esi krāpnieks, zaglis, neuzticams cilvÄ“ks.

Jā, to visu es atzÄ«stu un esmu gatavs savas kļūdas izpirkt, ko arÄ« cenšos darÄ«t, cik vien varu, bet – pÄ“dÄ“jā gada laikā esmu sapratis, ka dzÄ«voju tādā sabiedrÄ«bā, kas to, kuri ir kļūdÄ«jušies un cenšas labot kļūdas, vienkārši nepieņem un izstumj.

Neesmu bijis nekāds baltais eņģelis, protams, naudas dēļ ir darÄ«tas visādas lietas, pa reizei ir gadÄ«jies uzmest arÄ« reizÄ“s, kad noteikti nevajadzÄ“ja tā darÄ«t. Tajā laikā tas likās pieņemami, bet mÄ“s augam, attÄ«stāmies un vÄ“lamies darÄ«t visu, kā pienākas. Taču šobrÄ«d, tiklÄ«dz vÄ“los uzsākt ko jaunu, uzrodas kāds, kurš iebaksta acÄ«s ne tikai man, bet arÄ« cilvÄ“kiem, ar kuriem vÄ“los sastrādāties, ka labāk nevajag, un viss paliek, tā arÄ« neiesācies.

Paldies Ä£imenei, ka viņi mani saprot. Ja nebÅ«tu Ä£imenes atbalsta, noteikti jau sen bÅ«tu izdarÄ«jis pašnāvÄ«bu, bet, saņemoties un pateicoties Ä£imenei, pierunāju sevi apmeklÄ“t ārstu, kurš nozÄ«mÄ“ja ārstÄ“šanos no depresijas, kas robežojās ar šizofrÄ“niju, kādēļ arÄ« daudzi lÄ“mumi tika pieņemti nepareizi. Pats vien vainÄ«gs esmu, ka nepamanÄ«ju to ātrāk. Pašreiz lietoju medikamentus, apmeklÄ“ju psihoterapeitu, daudz daru pašizaugsmei, daru citas lietas, bet kādas paliekas no visa tāpat ir.

Labi – sākums varbÅ«t izdevās nedaudz saraustÄ«ts, jo šobrÄ«d iekšÄ mutuļo pārāk daudz emociju un sajÅ«ta, ka nespÄ“ju cÄ«nÄ«ties ar sistÄ“mu un sabiedrÄ«bu, kura jebkuru kļūdu uzskata par dzÄ«ves beigām.

Kādreiz – biju sabiedrÄ«bas dvÄ“sele, daudz darbojos ar un ap pasākumiem, organizÄ“ju tos, biju labi zināms konkrÄ“tās aprindās, bija daudz “draugu”, kuri zināja, ka caur mani var dabÅ«t biļetes uz pasākumiem, ka varÄ“šu iekārtot darbā, sÄ«kums, bet, ja nu kas, bez maksas jebkurā diennakts laikā aizvedÄ«šu ar auto, kur vajag. Jo man likās, ka tā ir pareizi. PalÄ«dzÄ“t visiem, bÅ«t atvÄ“rtam, dzÄ«vot skaisti – bÅ«t noderÄ«gam, dažreiz pat par daudz – bÅ«t kā korÄ·im, kas der visām pudelÄ“m.

Protams, sakāpa arÄ« man galviņā, ka es te tāds varens un tad arÄ« sakās. Kādā brÄ«dÄ« sapratu, ka ir par maz naudas, sāku nedaudz aizņemties no draugiem. IztÄ“rÄ“ju, lai citiem bÅ«tu labi, bet, lai atdotu – atkal aizņēmos no citiem. Un ne jau uz procentiem kā bankā vai pat trakajos sms kredÄ«tos. Ja aizņēmos, piemÄ“ram, 100 latus, atdevu 150. Jā – jo es taču nevarÄ“ju pazaudÄ“t lÄ«meni.

AtvÄ“ru uzņēmumu, draugiem sāku piedāvāt savus pakalpojumus. Protams, zem pašizmaksas, jo tie taču ir draugi. Paliku labāk parādā piegādātājiem un darbiniekiem. Gan jau. Un tā kādu gadu, pusotru jutos komfortabli. ParalÄ“li vÄ“l strādāju algotu darbu, tur arÄ« viss notikās – nauda nāca. Bet man nekad nebija pietiekami.

Aizņemtās summas palika arvien lielākas, bet nevienā brīdī tās nepārsniedza 3000 latus kopsummā.

Tad – nāca klāt citas biznesa idejas klāt, draugi palÅ«dza, lai palÄ«dzu izsisties viņiem, lai uztaisu popularitāti – jo pÄ“c tam arÄ« es labi nopelnÄ«šu. IegrÅ«du kārtÄ“jo aizņemto naudu šajā projektā, draugi palika populāri un mani vienkārši nostÅ«ma – paliku bez naudas un draugiem.

Šajā pašÄ brÄ«dÄ« sakās vÄ“l kāda nepatÄ«kama lavÄ«na – tuvs draugs, kuram biju parādā pārdesmit latus, kur vien iespÄ“jams, sarakstÄ«ja briesmu stāstus internetā par mani. Nākošie, kas pavilkās – mani populārie draugi. Nu tā – tÄ«ri aiz izklaides.

Tālāk – sapratu, ka tā turpināt nevar un esmu palicis viens – ar Ä£imeni. Jo neviena drauga vairāk nebija. Pat tie, ar kuriem nebija nekādu saistÄ«bu, vienkārši pazuda. GandrÄ«z vienā dienā. Nevienam vairāk nebiju vajadzÄ«gs, jo biju pazaudÄ“jis biznesu. Piegādātāji 150 eiro dēļ uz mājām sÅ«tÄ«ja bandÄ«tus, draudÄ“ja bÄ“rniem, sievai. Tā bija reize, kad gandrÄ«z izdarÄ«ju pašnāvÄ«bu.

Bet visiem pa lielam bija vienalga, jo sist guļošo ir interesanti. Draugi, kurus biju iekārtojis darbos, izlikās mani nepazÄ«stam un dragāja apkārt tekstus, ka no manis jāizvairās. Ja gadÄ«jās sastapt uz ielas, labākajā gadÄ«jumā izlikās nepazÄ«stam.

Iesākumā ļoti pārdzÄ«voju. NoslÄ“dzos sevÄ«. Ja vÄ“l šo visu kaut kā pārcietu, bandÄ«tu zvanus un vizÄ«tes arÄ«, tad pÄ“dÄ“jais piliens bija TV sižets par mani, kurā tika paziņota mana adrese, viss, ko vien var iedomāties. Divas nedēļas pavadÄ«ju murgā, nebija tāds brÄ«dis, kad man vai sievai kāds nerakstÄ«ja uz sociālajiem tÄ«kliem ar draudiem aprakt, atņemt bÄ“rnus, pakārt un ko tik ne vÄ“l izdarÄ«t.

Policija atbildÄ“ja, ka, ja tikai raksta, viņi neko nedarÄ«s. Tajā pašÄ laikā pats staigāju uz policiju par uzņēmuma vecajiem parādiem – jo šobrÄ«d uzņēmumi izmanto pazÄ«stamus policistus, lai civiltiesiskus strÄ«dus risinātu ar policijas palÄ«dzÄ«bu.

TV sižets bija pÄ“dÄ“jais piliens. Pārvācāmies uz citu pilsÄ“tu. IzdzÄ“sos no visiem sociālajiem tÄ«kliem un mÄ“nesi pavadÄ«ju rehabilitācijas klÄ«nikā. Paldies ārstiem, Ä£imenei. Tajā periodā pÄ“kšÅ†i uzradās cilvÄ“ki, par kuriem nekad nebiju domājis, ka viņi sniegs morālo atbalstu, lai gan skaļi neteicu, kur esmu.

Ir pagājis pusotrs gads. Manas saistÄ«bas pret cilvÄ“kiem un piegādātājiem joprojām ir aptuveni 7500 eiro, es labprāt šo summu visiem atdotu, bet... kā jau rakstÄ«ju, tiklÄ«dz ko jaunu iesāku – viss atduras pret to, ka kāds cenšas mani apturÄ“t, ierakstot kādu jauku ierakstu internetā.

Biju uz darba interviju lielā kompānijā par mārketinga direktoru, tiku pieņemts. Pienāk rÄ«ts, kad jāsāk darbs, zvana direktors – pie mums vakar bija atnākuši cilvÄ“ki, kuri pateica, ka JÅ«s labāk darbā neņemt. Uzsāku jaunu projektu, mÄ“nesi viss ok, visiem viss samaksāts, no peļņas izmaksāju daļu parādu, sadarbÄ«bas partneris pasaka, ka vairāk nestrādāsim, jo kāds atkal ko pateicis... VÄ“l – Ä«rÄ“ju telpas, maksāju par reizÄ“m, kad vajag izmantot, ne vienu reizi neesmu lÅ«dzis atlaidi vai iespÄ“ju samaksāt vÄ“lāk, bet cilvÄ“ks izlasa citu viedokļus par mani un vairāk nedod telpas...

Es nežēlojos par to, kas notiek, šobrÄ«d iztikšanai pietiek, pietiek arÄ« parādu atdošanai, bet mani skumdina divas lietas: viens - tas, ka tad, kad apkārtÄ“jie redz, ka Tu kļūdies, neviens pat necenšas pateikt, ka varbÅ«t apdomā, ko dari, bet vienkārši pazÅ«d. Otrs – ka pie mums jebkuru Tevis pieļauto kļūdu izveido par tādu, kuras dēļ ir gandrÄ«z noticis pasaules gals.

ŠobrÄ«d notiek plānošanas darbi lielam pasākumam, bet tā vien liekas, ka to visu es darÄ«šu ne šeit Latvijā, jo kāds noteikti vÄ“lÄ“sies visu apturÄ“t. Un es vairāk nevÄ“los ar kādu brutāli cÄ«nÄ«ties.

Pasaules trešais karš šobrÄ«d jau notiek – bet mÄ“s iznÄ«cinām viens otru, nogalinot ar masu medijiem, interneta vidi. Ierakstot ko sliktu un informāciju nepārbaudot, uz to pavelkas pÅ«lis. Ne kurš katrs māk filtrÄ“t informāciju.

Kad atrados rehabilitācijas klÄ«nikā, biju pārsteigts, tur ieraugot uzņēmÄ“jus, politiÄ·us, šovbiznesa cilvÄ“kus. Jo mÅ«su dzÄ“lÄ«gums un vÄ“lme pašam bÅ«t labākajam, kurš it kā nekad nepieļauj kļūdas, ir aizvedusi nāvÄ“ daudzus cilvÄ“kus.

Vai kāds ir padomājis par to, cik daudzi ir nepatiesi apvainoti no visādiem beztabu, nekā personÄ«ga (speciāli rakstu ar mazo burtu) un, iespÄ“jams, beiguši dzÄ«vi pašnāvÄ«bā? ArÄ« es esmu bijis tuvu tam. Protams, cilvÄ“ki tic visam, ko redz TV, jo žurnālisti jau nemelo.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā visi vēlas būt tie pareizākie. Baltie un pūkainie.

Un, tiklÄ«dz kāds, vismaz mÅ«suprāt, dara lietas nepareizi – mÄ“s nevis viņam par to pasakām, bet uzreiz nosodām.

Esmu pa reizei iedomājies, kā bÅ«tu, ja es pats sāktu atriebties – sarakstÄ«t visādas muļķības internetā par visiem – bet vienmÄ“r kaut kāda iekšÄ“ja balss mani aptur.

VÄ“l viena lieta – tikai tie, kuri paši vai kuru apkārtÄ“jie ir slimojuši ar depresijām, šizofrÄ“nijām, veÄ£etatÄ«vajām distonijām un citām garÄ«gām problÄ“mām, saprot tādus cilvÄ“kus. BÅ«t dzÄ“rājam ir stilÄ«gi, ar to var pazÄ«mÄ“ties. Bet, ja Tev ir kāda garÄ«ga problÄ“ma – Tu uzreiz tiec norakstÄ«ts. Trakais. IeslÄ“gt Tevi kreklā un iespundÄ“t Tvaika ielā. Vai piesiet akmeni pie kājas un iemest Daugavā. Man joprojām ir spÄ“cÄ«ga sociofobija, lai gan kādreiz skatuve un pÅ«lis bija mana stihija.

Es zinu, kādi komentāri bÅ«s šim rakstam:

1) Å…em lāpstu un ej strādāt, bet es nekad neesmu baidÄ«jies no darba, vienkārši es zinu, ka es ar savu prātu varu sabiedrÄ«bai izdarÄ«t vairāk nekā ar lāpstu;

2) Domāt vajag, pirms rÄ«kojies un uzmet – pilnÄ«gi piekrÄ«tu, sevi neattaisnoju, bet garÄ«gā veselÄ«ba arÄ« šo ietekmÄ“, un to pats diez vai pamanÄ«si;

3) Pakaries – sabiedrÄ«bai bÅ«s labāk. Ok – labi, un kāds labums bÅ«s Tev? VarbÅ«t sabiedrÄ«bai nevajag arÄ« Tevi?

4) Taisi parādus un žēlojies – jā, nevaru nepiekrist. Bet es vÄ“los visu atdot un izlabot. Ja vien tiek dota iespÄ“ja.

Paldies, ka esat mani uzklausÄ«juši – bet sabiedrÄ«ba kopumā ir pārāk nežēlÄ«ga. MÄ“s sitam guļošos. Kad Tu esi karalis – visi ir Tavi draugi un luncinās apkārt, kad nāk jauns karalis – Tevi iemet lauvu bedrÄ“.