Iesaki rakstu:

Maija sākumā bija daudz dažādu, pat pretrunÄ«gu un citiem citu noliedzošu svÄ“tku. Bija Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena un arÄ« Darba svÄ“tki, ko pasaulÄ“ dÄ“vÄ“ par darbaļaužu solidaritātes dienu. Bija arÄ« Latvijas Republikas NeatkarÄ«bas atjaunošanas diena, Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena, kā arÄ« Eiropas diena un kādu tā saucamie uzvaras svÄ“tki.

SvÄ“tki bija, bet svÄ“tku sajÅ«tas gan ne. Bija darbaļaužu solidaritātes diena, bet neredzÄ“ju nedz darbaļaužus, nedz solidaritāti. Bija 4. maija neatkarÄ«bas pasludināšanas datuma piemiņas baltgaldautotā diena, bet kā neredzÄ“ju, tā neredzu tādu neatkarÄ«bu, pÄ“c kuras tiecāmies padomju gados un uz kuru cerÄ“jām astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā. Bija uzvaras diena, tik joprojām neredzu nekādu uzvaru. MÄ“s neko un nevienu neesam uzvarÄ“juši.

Vai mums ir kādi pašu svÄ“tki? Ja runāt par visu, kas saistÄ«ts ar LāčplÄ“si, tad tas ir tikai kāda uzplečota vÄ«ra iztÄ“les auglis.

Vai mums ir kādas reālas uzvaras, ko pašiem svinÄ“t, un vai mÄ“s tās svinam? 1. maijs, 8. maijs, devÄ«tais maijs, māmiņdiena. Tie visi ir aizgÅ«ti no citiem. Man var iebilst, sakot: bet mums ir Jāņi! Vai mÄ“s esam vienÄ«gie, kuriem ir Jāņi, un kurš no kura galu galā te ko ir aizguvis?

Prātu izkÅ«kojuši veči

Svētku meklējumos biju ieklīdis vairākās vietās un arī pie Maskavas pirksta. Ko tur redzēju, kādas pārdomas un secinājumi mani tur piemeklēja?

SajÅ«ta bija tāda, it kā dzen naglu zārkā, kad pārklāj tam pāri segu vai kad laiž zemÄ“ (bedrÄ“), vai arÄ« kad ved svešumā un ir brÄ«dis, kad vilciens sāk braukt, – tas ir emocionālu pārdzÄ«vojumu brÄ«dis, kuru neaizmirst.

KārtÄ“jo reizi secinu, ka ir ļoti noderÄ«gi vismaz pa retam iziet no nama un palÅ«koties uz māju no ārpuses, lai bÅ«tu labāka izpratne, kur tu patiesÄ«bā dzÄ«vo. Kaut latvieši nevienu nav uzvarÄ“juši, ir ļoti derÄ«gi un ilÅ«zijas ārstÄ“joši 9. maijā atnākt vai aiziet pie tā saucamā uzvaras pieminekļa, lai saprastu, kādā valstÄ« tu patiesÄ«bā dzÄ«vo. Tikai nestāsti, ka jau tāpat zini. Aizej un sapratÄ«si, ka tomÄ“r kļūdies, un Ä«sti to apjÄ“gsi, tikai tur atrodoties.

Ja domā, ka tur ir tikai prātu izkÅ«kojuši veči, kuru paliek aizvien mazāk, tad maldies. Ja domā, ka tie ir kādi «citādāk domājošie, citā informācijas telpā dzÄ«vojošie» un mums ir sava latviska valsts vara, tad arÄ« maldies.

Pirms gadiem desmit, kad uzvartraci nosodošie nesa simbolisku dzeloņdrāšu vainagu ar nolÅ«ku nolikt to pie Maskavas pirksta, tos pavadÄ«ja policisti robokopu izskatā. KamÄ“r gāja, tikmÄ“r pa kādam no vainagu nesošajiem aizturÄ“ja un aizveda uz kādu no Latvijas policijas iecirkņiem.

Policisti pret vainaga nesÄ“jiem brīžiem izturÄ“jās pat ar neslÄ“ptu nepatiku, toties kā to sejas vaibsti atplauka, lÄ«dzko gājiens ieradās pie Maskavas pirksta! Tie nekautrÄ“jās pat apkampties un cits citu apsveikt, lai ar tur sanākušajiem «atzÄ«mÄ“tu» uzvartraci.

LÄ«dzÄ«gu ainu pamanÄ«jos vÄ“rot arÄ« šogad, kad kāds augsta ranga kārtÄ«bsargs pat atļāvās ar prieku paņemt no aktÄ«vistes rokām kirilicā rakstÄ«tu avīželi.

Padlatvijieši

Rakstot šo rakstu, manÄ« radās šÄdas pārdomas, un tās šeit uzrakstu.

Pie Maskavas pirksta pulcÄ“jas un veidojas jauna nācija, fašismu uzvarÄ“jusÄ« nācija, un šÄ«s jaunveidotās nācijas pirmā kopÄ«gā tradÄ«cija ir uzvartracis reizi gadā. Tā ir viņu atšÄ·irÄ«bas zÄ«me un Ä«pašÄ pazÄ«me, kā arÄ« pirmā jaunās nācijas tradÄ«cija.

Domā, ka uz latviešiem tas neattiecas? NÄ“, tā nav. Latviešus un kolonistus, pat okupantus centÄ«gi vieno vienā nācijā, un 9. maijā tiek ieviesta viena no šÄ«s jaunās nācijas tradÄ«cijām.

9. maijā vieni sanāk pie tā saucamā uzvaras pieminekļa, lai demonstrÄ“tu savu vienotÄ«bu, varÄ“šanu un vÄ“lmes, un tai pašÄ laikā Bojārs «Aizliegtajā paņēmienā» 03.05.2021. iedzen pÄ“dÄ“jo naglu.

Ja mums pašiem ir tāda TV, tad Krievijas TV kanāli mÅ«s neapdraud, jo savas vÄ“rtÄ«bas iznÄ«cinām paši, nosodām tās un norobežojamies no tām. Bet tukšumu daba necieš, – tukšumā ienāk maija svÄ“tki, un trÄ«s reizes ļauts minÄ“t, kuri no tiem ir tikai formāli un kuri patiesi ieies, tā teikt, vÄ“sturÄ“.

ŠÄ« jaunā nācija tika sākta veidot brÄ«dÄ«, kad kompartijai vÄ“l bija divas rokas, ar kurām tā jaunās nācijas aizmetni maigi skāva un loloja. Viena roka bija Tautas fronte, otra Interfronte.

Vai šos 9. maijā sapulcÄ“jušos un pacilātā noskaņā sanākušos var pārliecināt? NÄ“, nevar! Vai viņiem var ko ieskaidrot? NÄ“, nevar! Vai tur var kaut ko integrÄ“t? NÄ“, nevar! Šo nevarÄ“šanas uzskaitÄ«jumu var vÄ“l turpināt, bet starp šiem daudzajiem «nevar» nav, kur iestarpināt kādu «var», izņemot plaši piedāvāto iespÄ“ju pievienoties jauveidojamai nācijai.

ŠÄ« jaunās nācijas iemÄ«tā taka lÄ«dz Maskavas pirkstam nekad neaizaugs, bet tieši otrādi – pārvÄ“rtÄ«sies par ceļu. Sākumā lielceļu, tad bruÄ£i vai sarkanu asfaltu.

Runājot par likumsargiem, der padomāt, kādā informatÄ«vajā pasaulÄ“ tie dzÄ«vo, kādus TV kanālus skatās, ko pārlÅ«ko jÅ«tÅ«bÄ“, kādā valodā runā mājās un arÄ« darbā, ja saruna nav publiska? Kādā valodā domā – jo Ä«paši tad, ja šajā informatÄ«vajā laukā dzÄ«vo arÄ« tie, kuri ir ne tikai ierindnieki, bet augsta ranga vadÄ«tāji policijā.

Sen jau nav taisnÄ«ba apgalvojumam, ka visi ceļi ved uz Romu. IespÄ“jams, ka tā bija kādreiz, bet šodien visi ceļi ved uz Maskavu, – vismaz Latvijā tas neprasa Ä«pašus pierādÄ«jumus.

https://www.youtube.com/watch?v=pNYYqAAhsJY&t=255s