Iesaki rakstu:

Visiem lasÄ«tājiem, kas ir izteikuši gatavÄ«bu iet advokāta "suņēdāja" Induļa Balmaka pÄ“dās un izdevÄ«bas gadÄ«jumā nogaršot kādu suņa zupiņu, Pietiek ekskluzÄ«vi publicÄ“ fragmentu no pirms dažiem gadiem iznākušÄs Lato Lapsas grāmatas DzÄ«vÄ«bas un nāves Disnejlendā, kas spilgti ilustrÄ“ (arÄ« ar autora fotogrāfijām) - kā tieši kādā IndonÄ“zijas nostÅ«rÄ« suņi mÄ“ro ceļu uz eksotisku Ä“dienu cienÄ«tāju galda. Labu apetÄ«ti!

"Ja Dante AligjÄ“ri vai HieronÄ«ms Boshs bÅ«tu pabijuši šeit, viņu elles loku, šÄ·Ä«stÄ«tavas moku un citu nejauku joku tÄ“lojums noteikti bÅ«tu vÄ“l krāšÅ†Äks un iespaidÄ«gāks, jo šeit redzamās ainas tiešÄm nav cilvÄ“kiem ar vājākiem nerviem un trauslāku psihi.

Apsvilināti ellÄ«gi viepļi ar, šÄ·iet, pÄ“cnāves mokās atieztiem zobiem - sākumā nav pat Ä«sti saprotams, kādām bÅ«tnÄ“m tie pieder. GlÄ«tās rindās uz flīžotiem galdiem salikti nomelnÄ“juši Ä·ermenÄ«ši ar apcirstām ekstremitātÄ“m. MilzÄ«gas norautu sikspārņu spārnu kaudzes. Prāvos gabalos sacirsti un čupā samesti, šÄ·iet, divi milzÄ«gi pitoni. VarbÅ«t trÄ«s - grÅ«ti saprast, kas ir kas šajā čupā. Jaunas apsvilinātu kautÄ·ermeņu kaudzes - par šiem nav šaubu, tie ir suņi, bet tur tālāk sarindotie laikam taču ir kucÄ“ni. Dažam apsvilinātajam Ä·ermenim vÄ“l palicis astesgala spalvu kušÄ·Ä«tis.

Tepat blakus pāris suņu Ä·ermeņu jau sacirsti gabalos, no Ä·Ä“des ar āķi karājas cilvÄ“ka labākā drauga kāja - vÄ“l ar visu spalvu un nagiem. Kādam citam Ä·ermenim tā apstrādātājs, šÄ·iet, ir mÄ“Ä£inājis lÄ«dz smadzenÄ“m nonākt caur pÄ“cpusi - pirmais iespaids un arÄ« nākamie ir tieši tādi. VÄ“l tālāk, uz viena no neskaitāmajiem ar asiņainām vaskadrānām pārklātajiem koka galdiem - pÄ“rtiÄ·a Ä·ermenis bez galvas. Galva mÄ“tājas turpat blakus zemÄ“.

Septiņi astoņi četrkājainie grÄ“cinieki - rudi, balti, melni - vÄ“l dzÄ«vi saspiedušies bÅ«rÄ«, gaidot rindā uz šÄ·Ä«stÄ«tavu, un bez viena smilkstiena noraugās, kā vienu no viņu vidus ar cilpu kaklā izrauj no bÅ«ra un tad nosit ar paprāvu milnu - ar pirmo sitienu viss vÄ“l nebeidzas, kopā vajadzÄ«gi četri pieci, lai suns beigtu raustÄ«ties konvulsijās. Kaucieni, tad smilksti, tad - klusums.

Turpat blakus vienu svaigi nobeigtu suni, uzliktu uz paprāva akmens, svilina ar lodlampu - kaut kā taču no tām spalvām jātiek vaļā. KopÄ“jais smaku efekts - asinis, mÄ“sli, svilstošÄ spalva - ir grÅ«ti aprakstāms.

VÄ“l tālāk šÄ·Ä«stÄ«tavas paviljonā vietumis izskatās kā raganu laboratorijā - neredz tikai žāvÄ“tus krupjus un cilvÄ“ku galvaskausus. Dažāda lieluma melni nosvilinātie Ä·ermenÄ«ši ar apcirstām Ä·epām smuki salikti rindiņās vien, rindiņās vien, demonstrÄ“jot kraukšÄ·Ä«gu, vietumis pārplÄ«sušu ādiņu. Viens apceptais suns maisiņā uzmests uz vÄ“l dzÄ«vo suņu bÅ«ra.

PārdevÄ“js ar notetovÄ“tām rokām un šÄ·idriem matiņiem citu cilvÄ“ka labāko draugu ar vienu cirtienu pārcÄ“rt uz pusÄ“m. Viņa kolÄ“Ä£is paņem no kaudzes garastainu apsvilinātu žurku, uzmauc uz iesmiņa visā garumā un pasniedz pircÄ“jam. Tepat blakus no apsvilinātajiem sikspārņiem pirms iepakošanas tiek izvilktas iekšas, kas sagulst pamatÄ«gā kaudzÄ“ uz grÄ«das, un vÄ“l dotas pamācÄ«bas pagatavošanai - grieziet nelielos gabaliņos un tiesājiet nost kopā ar čili un sÄ«poliem, tik no mazajiem kauliņiem gan uzmanieties!

Ak, tad jums pietiek?! Pāris zeltlietām apkārušÄs treknas baltās kundzes gan tepat Ä·iÄ·inot fotografÄ“jas uz pitonu gabalu kaudzes fona. Neizskatās, ka viņām kaut kas šÄ·ebinātu dÅ«šu, lai gan pirms brīža vÄ“l kādu sirmu balto kungu esmu stÅ«rÄ«ti pamanÄ«jis, mÄ“Ä£inot atbrÄ«vot kuņģi no tajā vairs neesošÄm mantām. Pats no tādām pārmÄ“rÄ«bām gan izvairos, taču, protams, arÄ« man prātā ienāk tradicionālā doma par suņu izpirkšanu un atlaišanu. Un arÄ« man - spriežot pÄ“c ceļotāju interneta dienasgrāmatām, tāpat kā desmitiem citu šejienes apmeklÄ“tāju, secinājums ir viens: kāda tam jÄ“ga? PaskraidÄ«s apkārt, pabadosies, pamocÄ«sies, bet tāpat dzÄ«vi beigs bÅ«rÄ« un katlā.

Savukārt vietÄ“jie ar šÄdām domām nekaujas un bezgala lietišÄ·i rosās ap letÄ“m, primitÄ«vajiem svariem un galdiem. Galu galā viņi šurp ir mÄ“rojuši garu ceļu, lai iegādātos ko Ä«pašu kādiem ļoti nozÄ«mÄ«giem Ä£imenes svÄ“tkiem. Jā, šis nav nekāds parastais uz katra stÅ«ra atrodamais tirdziņš pat minahasu apdzÄ«votajos Sulavesi salas ziemeļos - to pašu minahasu, par kuriem joko, ka viņi apÄ“dÄ«s jebko, kam ir četras kājas, izņemot galdu un krÄ“slus. PatiesÄ«ba gan ir tā, ka viņi apÄ“dÄ«s arÄ« visu to, kam ir spārni, kam vispār nav kāju, un tā tālāk. Taču tās delikateses, kas aprakstÄ«tas šeit, arÄ« minahasu pasaule uz katra stÅ«ra nemÄ“tājas.

Tā nu viņi - un arÄ« es - sestdienas rÄ«tā ir agri cÄ“lušies un kratÄ«jušies uz Tomohonas pilsÄ“tiņu divdesmit piecu kilometru attālumā no Ziemeļsulavesi lielākās pilsÄ“tas Manado. Indonezijā Gununlokona vulkāna pakāje izpletusies Tomohona, kas par pilsÄ“tu atzÄ«ta tikai 2003. gadā, tiek pieminÄ“ta kā studentu pilsÄ“ta, kā palmu cukura ražošanas centrs, kā Ziedu pilsÄ“ta ar ikgadÄ“jo slaveno ziedu festivālu un neskaitāmām puÄ·u dobem pie mājām, arÄ« kā caurcaurÄ“m kristÄ«ga vieta - vairāk nekā deviņas desmitdaļas vietÄ“jo iedzÄ«votāju ir kristieši.

Savukārt Sulavesi viesiem Tomohona pirmām kārtām asociÄ“jas ar savu tirdziņu, kurā lÄ«dztekus visnotaļ ikdienišÄ·Äm tirgus ainām - te pārdod visu iespÄ“jamo un neiespÄ“jamo, un, piemÄ“ram, tādas olu piramÄ«das redzu pirmoreiz mūžā - ir vÄ“rojamas arÄ« šÄ«s elles loku ilustrācijas. Ne cepts suns (Ä“dienkarte parasti apzÄ«mÄ“ts vienkārši kā RW - saÄ«sinājums no rintek wauk), ne cepta žurka gan nav arÄ« minahasu ikdienas maltÄ«šu sastāvdaļa, taču tie viņiem garšo, un Ä«pašos gadÄ«jumos tad arÄ« nākas doties uz Tomohonas tirgu. Vislabāk - sestdienā, kad no džungļiem iznāk čūsku mednieki un arÄ« sikspārņu piedāvājums ir Ä«paši liels.

Ikdienā minahasi Ä“d savu rica-rica un dabu-dabu - pirmais no šiem Ä“dieniem ir zivs vai gaļa, kas sacepta ar čili, Ä·iplokiem un tomātiem, bet otrais - sasmalcināti čili, šalotes un zaļie tomāti ar etiÄ·i vai laima sulu. Tie maksā kapeikas, toties delikateses gan nav lÄ“tas: kilograms suņa vai čūskas gaļas maksā savus trÄ«s dolārus, vesels suns - aptuveni trÄ«sdesmit, bet viena apsvilināta žurka vai mazais sikspārnis - nepilnus divus dolārus.

Turklāt pat par šÄdu naudu varat arÄ« iegrābties, piemÄ“ram, ne jau visi suņi ir audzÄ“ti pārtikai: tiek izÄ·erti arÄ« klaidoņi, un pannā un katlā nonāk ne viens vien apnicis vai noklÄ«dis Ä£imenes draugs. Tāpat daļa minahasu nekad nepirks žurku tirgÅ« - ne tāpÄ“c, ka negaršotu, bet tāpÄ“c, ka negrib uzÄ·erties un nopirkt pilsÄ“tas žurku, kas Ä“d pÄ“dÄ“jos draņķus. Pareizās, garšÄ«gākās un veselÄ«gākās ir džungļu žurkas ar baltajām astÄ“m, kas pārtiek no kārtÄ«gas, dabÄ«gas meža barÄ«bas.

Izrādās, Tomohonā iespÄ“jams atrast arÄ« uzņēmÄ«gus ļaudis, kas tÅ«ristu izklaidei organizÄ“ pat žurku medÄ«bas, un tā nu es pavadu vienu sutÄ«gu, nogurdinošu un personiskajām asinÄ«m bagāti slacÄ«tu (tās no manis izsÅ«c odi, Ä“rces, dÄ“les un mušu mākonis, bet pretodu lÄ«dzekli lietot nedrÄ«kst - suņi zaudÄ“s ožu, arÄ« žurkas aizmuks jau pa gabalu) dienu džungļos, vÄ“rojot, kā minahasi tiek pie pareizajām žurkām, ar ko aplaimot kristÄ«bu un citu svarÄ«gu Ä£imenes svinÄ«bu dalÄ«bniekus.

Å…emšanās pa džungļiem tiešÄm izrādās karsta, sutÄ«ga un nogurdinoša, bet arÄ« produktÄ«va: dažas žurkas atnes suņi, bet lielāko daļu tie saož alās, un tad nu kārta cilvÄ“kam kārtÄ«gi parakt un beigu beigās iebāzt alā roku un žurku izvilkt, pÄ“c kā tā aši tiek nosista un pievienota pārÄ“jām. PÄ“c maniem aptuveniem aprÄ“Ä·iniem, katrs no pieciem medÄ«bu dalÄ«bniekiem šÄdā veidā dienā sapelna pat pārdesmit dolārus (neskaitot manu dalÄ«bas maksu) - nebÅ«t ne mazu naudu šejienes apstākļiem.

Kas gan ir šie jocÄ«gie ļaudis ar Ä«patnÄ“jo gastronomisko gaumi? (Å…emsim vÄ“rā, ka lielākoties IndonÄ“zijā, tostarp arÄ« pārÄ“jā Sulavesi daļā tiek uzskatÄ«ts - nÄ“, nÄ“, nÄ“, suņu Ä“šana galÄ«gi nav humāna un civilizÄ“ta padarÄ«šana.) No kurienes viņi tādi radušies? Pirmie cilvÄ“ki te dzÄ«vojuši jau divus vai trÄ«s tÅ«kstošus gadu pirms mÅ«su Ä“ras, taču par vienotu minahasu nāciju Ä«sti nevar runāt arÄ« tagad: lÄ«dz pat 19. gadsimtam šeit bijušas daudzas mazas valstiņas, kas te karojušas un centÄ«gi vākušas naidnieku galvas, te atkal salÄ«gušas mieru, taču permanents miers iestājies tikai lÄ«dz ar holandiešu varas nostiprināšanos.

Holandieši gan te ieradās krietni agrāk, savā ierastajā stiliņā palÄ«dzÄ“ja vietÄ“jiem izspiest jau iekārtojušos spāņus un portugāļus, lai tad paši visu pievāktu. Tiesa, nebija ļaunuma bez labuma - holandieši palÄ«dzÄ“ja tolaik ļoti dažādās valodās runājošajiem minahasiem apvienoties, lai sakautu savus dienvidu kaimiņus. Neiztika arÄ« bez kariņiem starp vietÄ“jām ciltÄ«m un tiem pašiem holandiešiem, taču tas netraucÄ“ja holandiešu varai minahasiem iepatikties tik ļoti, ka IndonÄ“zijas neatkarÄ«bas iegÅ«šanas laikā vairākas partijas pat lÅ«gušas Holandi paturÄ“t Ziemeļsulavesi kā savu provinci.

Taču ne kristÄ«gā ticÄ«ba (tiek uzskatÄ«ts, ka pirmais kristÄ«tais minahass bijis arÄ« pirmais kristÄ«tais iedzimtais visā IndonÄ“zijā) un tās vÄ“rtÄ«bas, ne ilgā "civilizÄ“šanās" vÄ“sture minahasu garšas kārpiņām netraucÄ“ ilgoties pÄ“c kraukšÄ·Ä«ga sunÄ«ša vai sikspārnÄ«ša. Kā lielākajai daļai Dienvidaustrumāzijas valstu iedzÄ«votāju, arÄ« viņu acÄ«s dzÄ«vnieks (vienalga, mājas vai savvaļas) pirmām kārtām ir tikai un vienÄ«gi staigājoša, lidojoša vai peldoša barÄ«ba, taču nevar noliegt, ka viņu attieksme pret šÄ«s barÄ«bas noslaktÄ“šanu ir lietišÄ·i vienkārša: nu ko, laiks dzÄ«vot, laiks uz pannas, neko darÄ«t - kādi tur elles loki, liecieties mierā. AtšÄ·irÄ«bā no citiem - vÄ“l kristÄ«gākiem ļaudÄ«m, kuri uzskata, ka pirms nonākšanas katlā dzÄ«vniekam ar saviem pÄ“dÄ“jiem dzÄ«ves mirkļiem un nāvi viņiem vÄ“l jāsagādā kārtÄ«ga izklaide..."